1941. gada jūnijā no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Katrīne Cēbere bija viena no viņiem. Izsūtījums izjauca viņas ģimeni — vīrs Arnolds, kuru izsūtīja uz citu vietu, gadu vēlāk nomira, bet Katrīnes dēli palika Latvijā un ar māti atkal satikās tikai pēc 15 gadiem.

Katrīnes mazmeita Sandra Cēbere bija Latvijas Radio studijā un ierunāja vecmammas vēstules, kuras viņa sūtīja un saņēma izsūtījuma laikā.

“Man ir tāda sajūta, ka tās vēstules vairs nepieder man. Viņas savā ziņā ir jau kļuvušas par tādām, kas pieder tautai, ne tikai man,” tā saka Sandra Cēbere par viņas vecmāmiņas Katrīnes vēstulēm, kas sūtītas un saņemtas 15 gadus ilgā izsūtījumā Sibīrijā.

1941. gada 14 jūnija notikumi izpostīja Katrīnes ģimeni - viņas vīru aizveda uz Vjatlagu, viņu pašu uz Krasnojarsku.

“Mans dzīves piepildījums bija mana ģimene, jā, tā tas bija kādreiz… Daudz gan no dzīves vairs negaidu.  Bet ir jādzīvo. Zinu, ka ir pēdējais laiks domāt par bērniem.”

Tas ir fragments no Katrīnes vēstules kādam draugam. Sandra ir Katrīnes dēla Jāņa meita. Šīs vēstules, ko Sandra lasa, un fotogrāfijas ir vienīgais, kas ļauj  uzzināt, kā dzīvoja viņas vecāmāte un kāda viņa bija — Katrīne nomira, kad Sandrai bija tikai gads.

“Lasīju, un man bija jāraud. Tā ir manas ģimenes vēsture, un vispār aptvert to, kāds ir stāsts visai latviešu tautai... Tas ļoti spilgti izgāja cauri sirdij.”

Sandra apraksta savu vecmāmiņu, kādu viņa to iztēlojas no lasītā, dzirdētā un fotogrāfijās redzētā: “Tumšiem matiem viņa bija, pareiziem sejas vaibstiem, kalsna, garu taisnu degunu, tumšām uzacīm… No vēstulēm varbūt liekas,  ka viņa ir ieturēta un skarba bijusi, bet tas ir dēļ visa dzīvesstāsta. Pārāk mīļumu neatļāvās izrādīt, bet, cik atceros, pret mani viņa bija mīļa un jauka un sauca mani par putnēnu, tā kā sirsnība viņā bija, tikai ārēji centās būt stingra.”