Tas pēdējos gados ir jauks šova elements, kulturāli sociāls fenomens, mums ir Ziemassvētku depresijas, pirms atvaļinājuma, pēc atvaļinājuma, vasaras depresijas... Tas viss ir mazliet ar joku uztverams, uzskata Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle, Rīgas Stradiņa Universitātes profesore Gunta Ancāne.

Tajā pašā laikā izskan dažādas runas par tā saukto „pēcsvētku depresiju”. Internetā var lasīt ierakstus, ka grūti pieslēgties darbam pēc svētkiem, esot piemeklējusi pēcsvētku depresija.

Ja stāsta patiesībā ir par to, ka grūti pieslēgties darbam, vērtē Ancāne, tad to uzreiz nevajag saukt par depresiju.

Cilvēkā viss ir kustībā, arī emocionālai labsajūtai ir savi sinusoīdi: brīžiem cilvēks jūtas tā, ka viņam priekšplānā ir patīkamas emocijas – prieks, gandarījums, labsajūtas, brīžiem priekšplānā iznāk emocijas, kuras neļauj tik labi justies, - bēdas, sarūgtinājums. Bezpalīdzība, kauns dusmas, skaidro Ancāne. Tas ir normāli, ka reizēm jūtamies priecīgi, reizēm bēdīgi.

"Nedaudz padomājot, var nonāk pie domām, ka ir bijušas jaukas brīvdienas, tādas pagaras, un ir mazliet grūti atkal uzdot to toni savam organismam kopumā, savai domāšanai, savām koncentrēšanās spējā, lūdzu, esi tik laipns un noskaņojies darbam," atzīst Ancāne.

"Katram pēc skaistām brīvdienām ir nelielas skumjas, ka atkal jāsāk saspringto laiku," min Ancāne. Cilvēkiem, kurus šīs sajūtas nomāc ilgāk, varbūt jāpārdomā, vai šis darbs ir īstais, uz kuru dodos. Varbūt ir sasvārojusies ķermeniskā veselība, un ķermenis saka priekšā: paga, paga, pasaudzē sevi mazliet. Jāatceras, ka pasaudzēt sevi piecas, desmit minūtes, arī dienu ir normāli, saudzējot sevi gadu, mērs ir pārkāpts.