Zaļākā valsts ir mīts, kas nevis palīdz Latvijai attīstīties ilgtspējīgi, bet dara gluži pretējo, ļauj sabiedrībai ticēt, ka esam zaļa valsts, kaut arī bieži tas nav ne mūsu veikums, ne sasniegums. Gaisa kvalitātes ziņā tai pašā topā Latvija ir 50 vietā. Meža izciršanas ziņā - 114 vietā!!!! http://epi.yale.edu/country/latvia

Latvija ir zaļākā valsts iekš EU. Bet zaļums nenozīmē labumu, bet gan nabadzību, kad ciemi paliek tukši un zaļi ar krūmiem aizaugot.
Zilais ir slikta norāde un zaļais nav tas labākais.

Latvieši visumā ir individuālisti, bet ir atsevišķas jomas, kurās kampaņveidīgi parādās īpatnējs kolektīvisma gars. Viena no šādām jomām ir Lielā talka. Turklāt šī pasākuma ideja, norise un rezultāti tiek 'apdziedāti' ar tādu apskaužamu vienprātību, kas uz vispārējā kašķīguma un vienoties nespējas fona ir tiešām apbrīnas vērti. Mani 'katru gad' no jauna' pārsteidz, ar kādu entuziasmu cilvēki, kas ikdienā var staigāt garām visa veida 'miskastēm'. Lielās talkas dienā pēkšņi tās 'ierauga' un ar neviltotu misijas apziņu metas novākt, pēc tam bērnišķīgā sajūsmā priecājoties par rezultātu. Tas nekas, ka pēc pāris nedēļām/mēnešiem 'miskaste' būs atgriezusies . Man vienmēr ir gribējies pajautāt: kāpēc roka neceļas to plastmasas maisiņu vai pudeli pacelt tad, kad jau n-to reizi tai ir paiets garām? Kā būtu, ja naskie talkotāji to darītu ikdienā? Kā būtu, ja pašvaldības rūpētos par to, lai iedzīvotājiem vienmēr ir pieejamas bezmaksas iespējas atbrīvoties no sadzīvē nederīgām lietām? Kā būtu, ja valdošajiem beidzot pietiktu politiskās gribas ieviest plastmasas pudeļu atgriešanas mehānismu? Ja tā būtu, tad varētu teikt, ka Latvija ir par solīti tuvāk 'zaļākās valsts' statusam. Bet ... kam mums to visu? Mums taču ir Lielā talka!