Vēsturisko ēku restaurācija Latgalē - cik ir tādu ēku, kuras gaida savu nākamo dzīvi, kā un cik kvalitatīvi notiek restaurācija un kāpēc to vispār darīt?

Dace Dambe aplūko Preiļu muižas pils piemēru - grāfu Borhu pilī ir bijusi lauksaimniecības skola, vidusskola, arī šūšanas cehs. Tagad pils ir Preiļu domes paspārnē un valsts nozīmes kultūras pieminekli grib atjaunot. Ierakstā par to, kas ar to nodarbojas, cik uzticami ir būvnieki un kā pili plāno izmantot pēc tam. Uzņēmuma "Preiļu celtnieks" runasvīrs Egils Stikāns kliedē bažas par uzņēmuma pieredzes trūkumu šādos projektos un norāda, ka jādod iespēja darīt:

"Latgalē ir jābūt saviem amatniekiem, saviem restauratoriem, saviem celtniekiem. Kurš mūsu vietā kaut ko darīs?"

Par kopējo situāciju Latgalē runājam ar Vilmu Platpīri, kas vada Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Latgales nodaļu, bet arhitekts Pēteris Blūms stāsta par Ludzas Lielās sinagogas, Rēzeknes Zaļās sinagogas un Daugavpils cietokšņa restaurāciju. Arhitekts norāda, ka cilvēks, kurš nenodarbojas ar restaurāciju, parasti pat nevar iedomāties, kā ēka izskatīsies tad, kad būs atjaunota, tāpat Pēteris Blūms uzskata, ka Latvijā joprojām nesaprot, kāpēc Latgales arhitektūra ir īpaša:

Vai pārējā Latvijā tā līdz galam saprot, kas tad ir Latgales identitāte - ja mēs runājām par mājām, ēkām un vidi, kas ir savādāka, nekā Vidzemē vai Kurzemē? Tas arī vēl dikti liels jautājums ir.