Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Klausītāji izvaicā. Studijā Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš sarunā par politiku un teātri.

Vilis Daudziņš atzīst, ka t.s. Oligarhu sarunas dramaturģiski ir ļoti labs materiāls, "ārkārtīgi labs" un pats varētu nospēlēt Šleseru.

Par tām oligarhu sarunām jāizšķir ir trīs lietas: pirmais - stils, otrais - tēma un trešais - reakcija.

          Ja runājam par stilu, tad tur nekā pārsteidzoša nav, ka cilvēki privātās sarunās lamājas vai lieto „mātes vārdus”. Tādus vārdus, kādi ir ierasti cilvēkiem, kas piedzimuši Padomju Savienībā. Jo, ja viņi būtu piedzimuši Holandē vai Amerikā, tad tie būtu citi vārdi, bet tad tie nebūtu maigāki. Tā ka šajā ziņā man nekādu pretenziju nav. Tā nebija publiska saruna.

Problēma rodas tad, kad mēs sākam skatīties uz saturu. Tas man liekas noziedzīgi, man šķiet briesmīgi. Jo par ko tad viņi runā? Viņi mēģina nopirkt demokrātisku laikrakstu, un galu galā to arī nopērk, bet galvenais – noslēpt, kam tad īsti tas pieder un kāda veida informācija ar kādu intonāciju turpmāk skanēs šajā laikrakstā, nepasakot, ka šī informācija būs kādam par labu. Tiks uzturēts mīts, ka tas ir liberāls un demokrātisks laikraksts. Un tas man liekas šausmīgi, patiešām šausmīgi. Tā tiešām ir iespļaušana sejā tai idejai, kuras dēļ tās barikādes bija. Tās demokrātiskās valsts jeb Latvijas valsts idejas sejā – iespļaušana ļoti ļoti tiešā un precīzā veidā.

Nu un visbeidzot – reakcija. Tā ir vispār interesanta lieta. Pēc pirmās publikācijas reakcija nebija nekāda. Vienkārši klusums… Arī Valsts prezidents klusēja. Pēc nākamās publikācijas nezin kāpēc Prezidents izvelk ārā kā no burvju lādītes ideju par valsts vēlētu prezidentu. Un visiem kļūst skaidrs, kurš apmēram vienai tautas daļai varētu būt šis prezidents. Kurš ir labs saimnieks, kurš prot asfaltēt, prot bruģēt… un pilsētā viss ir kārtībā – daudz bērnudārzu un sporta laukumu. Nu, skaidrs! Tāds varētu būt tautas vēlēts prezidents. Kāpēc pēkšņi šāda ideja? Tas liekas tik caurspīdīgi. Tur pat nav nekā – aiz, nav kaut kā dziļāka. Tā ideja jau bija sen nolikta plauktiņā. (..) Nē, pēkšņi tā uzrodas! Paiet vēl viena nedēļa, tad nākam klajā ar aicinājumu skaidrot savu rīcību amatpersonām. Nu ko tur skaidros! Tas tāpat ir redzams.