par dabas apstākļiem un valsts noteikumiem.

Jau pēdējos trīs gadus dabas apstākļi pārsteidz.
Ja divus gadus cīnijos ar mitrumu (2016 gadā sienu vācu pat septembra vidū), tad šogad biju apņēmības pilns un pagājušā gada sabojātās pļavas pavasarī pārsēju, kā arī ierīkoju jaunas sētās platības - rezultāts no šiem ieguldījumiem ir nekāds.

Vairākus gadus atpakaļ ZM pieņēma noteikumus kuros bioloģiskajiem lauksaimniekiem uzlika prasību uz 3 ha nodrošināt viesmaz 1govi.
Iepriekš bija 5ha 1 govij lai saņemtu papildus maksājumus. Diemžēl uzstādīto ZM mērķi esmu sasniedzis. Rezultāts ir acīmredzams - ja netur dzīvniekus kūtī un nebaro ar vircā laistītu sēto zaļo masu (par zāli to nevar saukt) 2017 gadā ieguva noplicinātus dubļos izmīcītus laukus, kuri izkalta šogad. Manā gadījumā pārsēšana nekādu rezultātu nav devusi - zāle vienkārši nesadīga.
Ir skaidris lai nodrošinātu tādu dzivnieku blīvumu uz ir jāveido sētās, mēslotas platības - taču vai tāds ir bioloģiskās saimniekošanas mērķis????
Varētu teikt ka tā ir ārkārtas situācija, bet varbūt tomēr sistēmas kļūda - spiežot ražot vairāk ir pazaudēta būtība, vēl sliktāk tiek sabojāta dabiskā vide un ainava.

Ar skaudību skatos uz pamestajām pļavām kuras nav redzējušas intensīvu noganīšanu un divreizēju pļaušanu pēdējos divus (nu jau 3 gadus) - kurās ir zāle līdz vēdarm, pa kuru ir jābrien un kur zied puķes.