".....Šos bernus parsvaraa adoptee gimenes kuram jau ir berni, bet grib palidzet bernam kam nav gimenes un uznemt kaa savejo uz visu muzu. Taa ir loti gruti, bet shis gimenes ir gatavas upuret lidzeklus, laiku, sevi un pat savus bernus, lai iedotu Latvijas bernam milestibu, atbalstu un gaishu nakotni...."
Skaisti un saldi izklausās izlasot Jūsu vīzijas par adoptēto bērnu turpmāko dzīvi ārzemēs..... tomēr ne vienmēr un visur tā ir, tieši tāpēc katra adopcija uz ārzemēm būtu ilgi un rūpīgi jāizvērtē no dažādiem aspektiem.
Manā audžuģimenē arī bija piedāvājums 9gadīgai meitenei paviesoties ASV, kaut gan es un bērns jau pirms braukšanas uz ASV bijām stingri pārliecinātas, ka tā ir tikai viena no iespējām paceļot, pabūt citā valstī ar citiem bērniem, nostiprināt angļu sarunvalodas prasmes. Mēs to patiešām uztvērām kā tikai viesošanos, jo meitene skaidri pateica, ka viņas ģimene ir mana audžuģimene un viņa nevēlas tikt adoptēta. Jau nākamā diena pēc ierašanās ASV viesģimenē meitenei sagādājusi nepatīkamus mirkļus, jo ģimene stingri noteikusi, ka pieaugušos jāsauc par mammu un tēti, bet viņu bērnus par māsām un brāli. Meitene gan centusies pietiekami saprotamā angļu valodā izskaidrot, ka viņai mamma un tētis, māsas un brāļi ir Latvijā, ka viņa šeit ir tikai ciemos un netaisās palikt pavisam. Varbūt tas pirmais konflikts arī izrādījās manam bērnam liktenīgs, jo pēc tam viņa pret sevi izjutusi neiecietīgu, noliedzošu, reizēm pat vardarbīgu izturēšanos. Vispirms jau tika liegts viņai sazināties ar savu audžuģimeni Latvijā, kaut gan pirms lidojuma arī man tika apgalvots, ka tiklīdz bērni būs savietoti pa ģimenēm, viņi varēs caur skype sazināties ar savējiem. Manam bērnam to beidzot atļāva tikai otrās nedēļas beigās. Sarunas laikā sākumā meitene tikai histēriski raudāja un, kad jautāju, kas notiek, lai izstāsta, tad bija klusa atbilde, ka viņa baidoties sūdzēties, jo pēc tam viņu atkal sodīšot. Tad teicu, ka var runāt droši, jo, visticamāk, viņi latviešu valodu nesapratīs. Tad arī noklausījos šausmu stāstus par tās ģimenes attieksmi pret meiteni. Jutos briesmīgi, jo apzinājos, ka viņai nekādi tūlīt nespēju palīdzēt. Centos bērnu nomierināt, pajautāju, vai viņa ir atdevusi ģimenei mūsu sagatavotās dāvaniņas no Latvijas, Viņa stāstīja, ka tās esot viņas mugursomā, bet pie mugursomas viņu nelaižot, neko no līdzpaņemtā nedrīkstot lietot, viņa gribot uzvilkt savu krekliņu un šortus, taču viņai jāstaigā kleitā (kura vairāk izskatījās kā naktskrekls no mātes garderobes!). Tad viņa stāstīja, ka kādu vakaru viņa nav vēlējusies tik agri iet uz guļamistabu, tad viesvecāki viņu aiz kājām vilkuši pa kāpnēm uz otro stāvu uz guļamistabu, un viņai galva situsies pa pakāpieniem, kad viņa kliegusi un raudājusi, ka viņai sāpot, šie nelikušies zinis. To, ka bērns nemeloja, zinu par 100%, jo skype sarunas laikā pati dzirdēju,kā tā mātīte kliedza uz meiteni, laikam domāja, ka es neko angliski nesaprotu, jo es bērnam teicu, lai droši iet uz istabu un no somas izņem neatdotās dāvaniņas un lai uzdāvina viņiem, cerot, ka varbūt tad atmaigs, taču tā sieviete viņai neatļāva iet pie somas. Meitenei iestāstīju, lai cenšas klausīt, cik vien iespējams, visām viņu norādēm, lai pašai nenāktos ciest, un apsolīju, ka centīšos nokārtot, lai viņu ātrāk nogādā atpakaļ Latvijā, vai pārceļ uz citu ģimeni, kurā viesojas citi bērni no mūsu pilsētas. Izdevās nokārtot lidojumu uz mājām pirms viesošanās termiņa beigām, tad mājās atklājās arī fakts par vēl kādu bezatbildību pret bērnu, jo tika pieļauts, ka līdzpaņemtos medikamentus viņa lietojusi pati kā nu sapratusi, bez pieaugušo uzraudzības, un tos medikamentus, kuri bija jālieto regulāri, viņa bija lietojusi dažas reizes, bet citus atkal lietojusi katru dienu, kaut gan bija paredzēti tikai ārkārtas situācijās pie smagākām lēkmēm (jāpiebilst, ka bērns slimo ar epilepsiju un bronhiālo astmu, ir arī viegla garīgās attīstības aizture).
Taču Jūs te skaisti runājat par mīlestību un atbalstu Latvijas bērniem...... Nezināju, ka šādā veidā arī var paust savu mīlestību un atbalstu pret slimu bērnu.