Zinātniski populāra drāma – šāds žanra apzīmējums dots jaunākajam Valmieras drāmas teātra iestudējumam „104 lappuses par mīlestību”. Režisors Georgijs Surkovs savam pirmajam darbam Valmieras teātrī izvēlējies Edvarda Radzinska lugu, kas 20. gadsimta 60. gadu vidū kļuva par sensāciju PSRS kultūras telpā. 1964. gadā šo lugu vienlaicīgi iestudēja režisors Anatolijs Efross Ļeņingradā, Ādolfs Šapiro Rīgā Jaunatnes teātrī un Oļģerts Kroders Valmierā. Jaunākā iestudējuma galveno lomu atveidotāji Inga Apine un Mārtiņš Meiers vēlētos, lai skatītāji pēc izrādes justos mazliet iemīlējušies.

Dzejas vakars un tajā viens otru ierauga divi jauni cilvēki – daudzsološs fiziķis Jevdokimovs un stjuarte Nataša. Viņi iemīlas. Galvenos varoņus Valmieras teātra izrādē atveido Inga Apine un Mārtiņš Meiers.

“Tā ir jaunu cilvēku mīlestība. Jevdakimovs nekad nav mīlējis iepriekš un stjuarte Nataša sagriež viņa dzīvi kājām gaisā,” par izrādi stāsta Mārtiņš Meiers.

“Es tik daudz smējusies nebiju nevienā iestudējuma procesa laikā,” atklāj Inga Apine.

Aktieri stāsta, ka ir kursabiedri, bet partneri uz skatuves pirmo reizi kopš studiju laikiem, kad kā kursa darbu iestudēja “Romeo un Džuljetu”. “Mēs esam nepazīstami uz skatuves. Tagad iepazināmies,” min Mārtiņš Meiers.

Edvarda Radzinska luga „104 lappuses par mīlestību” rakstīta 1964. gadā un tā dramaturgam atnesa tūlītēju atzinību. “Man šī luga liekas neparasta, jo sākas ar vienas nakts sakaru un tur ir stjuarte un ar šo tēlu saistās aizspriedumi. “Atsit” franču 60. gadu vieglumu. Tam laikam varēja būt svaiga gaisa ieplūdums,” vērtē Mārtiņš Meiers.

Jevdokimovs – jaunais zinātnieks pret dzīvi un cilvēkiem izturas viegli un bezatbildīgi, taču izrādes gaitā viņš mainās. Apaļās zāles scenogrāfija, ko radījusi Dace Sloka, ir kā laboratorija, ne tikai fizikas, šeit tiek pētīta arī mīlestība.

“Mēs mīlestību mēģinām pētīt kā eksperimentā. Kā fizikas stundās zīmēja elektronu un atomus, kas riņķo viens ap otru un saduras. Tagad atklāts, ka divus elektronus sviež vienu pret otru un tie sprāgst. Te arī ir eksperiments, ka Ingu un mani sviež vienu pret otru un kas sanāks. Cilvēku dvēseles eksperiments,” uzskata Mārtiņš Meiers.

Režisors Georgijs Surkovs nav vairījies no lugā aprakstītā laika un vietas, tā nonākam pagājušā gadsimta 60.gadu Padomju Savienībā. Bet aktieri vēl stāsta par smiekliem un vieglumu, kas pavada šo iestudējumu. Vieglumu palīdz radīt arī pārējo lomu atveidotāji - Imants Strads, Krišjānis Salmiņš, Klinta Leja, Madara Melne-Tomsone un Ivo Martinsons, kuriem uzticēti vairāki tēli.

Valmieras teātrī šis ir otrais lugas „104 lappuses par mīlestību” iestudējums, 1964. gadā to veidoja režisors Oļģerts Kroders ar Lolitu Plociņu un Jāni Daukstu galvenajās lomās. Savulaik šī krievu rakstnieka, dramaturga un vēsturnieka Edvarda Radzinska luga iestudēta visā Padomju Savienībā un daudz kur pasaulē, tika uzņemtas filmas. Luga rosinājusi domāt, kāda ir cilvēka garīgā dzīve zinātnes un tehnikas progresa laikā, par to savulaik licis aizdomāties Ādolfa Šapiro 1964. gada iestudējums Jaunatnes teātra krievu trupā. Turklāt Šapiro vairākkārt izdevās uztaustīt problēmas, kas saviļņoja to gadu jauniešus.

“Šis stāsts toreiz bija kā kaut kas svaigs, jo apdraudētā profesija pēc lugas ir zinātnieki, kas izdara bīstamus eksperimentus. Valmieras izrādē tas ir vairāk joku līmenī,” iepriekšējos iestudējumus atminas teātra zinātniece Gundega Saulīte. “Man liekas, ka pagājušā gadsimta 60. gadi, kad radies šis darbs, bija tāds romantikas un trauksmes laikmets. Bija slavenās diskusijas starp fiziķiem un liriķiem un dzejas lasījumi. Sabiedrība, kādu Radzinskis izvēlējies lugai, ir elitāra jaunu zinātnes spīdekļu sabiedrība, viņi ir pārņemti ar sevi. Varbūt vajadzēja skatīt, cik liela nozīme viņu dzīvē ir jūtām. Kāpēc pēdējie vārdi, ko meitene saka, ir “vajag savaldību”?”

Uz šo jautājumu atbildi var saklausīt aktieru teiktajā. “Stjuartei ir reglaments, kā uzvesties lidmašīnā, arī fiziķim ir jāsavaldās, nevar uzlaist gaisā Černobiļu. Un kā šī savaldība izčākst,” skaidro Mārtiņš Meiers un Inga Apine.

“Attiecību dialektiku būtu gaidījusi skaidrāku, tad varbūt uzrunātu tiešāk, tagad tas ir tāds pastāstiņš,” uzskata Gundega Saulīte.

Lai arī izskan pārmetumi režijai, šis Georgija Surkova radītais iestudējums ir domāts jaunatnei, tomēr arī mūsdienu jaunais skatītājs ir mainījies, to apzinās izrādes veidotāji:

“Mēs darām tā, lai skatītājs, iznākot no šīs izrādes, jūtas nedaudz iemīlējies. Lai ir tā pirms lidošanas sajūta, ka tūlīt iesēdīsies lidmašīnā un dzīve notiks. Kāpēc ne?” tā Mārtiņš Meiers.

Ieraksti mājas lapā par šo izrādi vēsta, „smieklīga, jautra, aizraujoša, ar vieglumu un smaidu; kura caur smiekliem liek aizdomāties par nopietnām lietām”. Un biļetes uz tuvākajām februāra izrādēm jau izpārdotas.