“Harijs man paliks atmiņā kā Latvijas laika džentlmenis savā klasiski nemainīgajā ķieģeļkrāsas žaketē, romantisks bez gala, ar nelielu sentimentu mazajā krūšu kabatiņa," raidījumā Kultūras Rondo aktieri un režisoru, savu kolēģi Hariju Misiņu atminas Aina Bajāre.

Harijam Misiņam - Rīgas Operetes teātra aktierim un režisoram un pasaku stāstniekam Latvijas Radiofonā, 21. jūnijā atzīmēsim simtgadi. Kultūras Rondo studijā par Hariju Misiņu pārrunājam ar viņa laikabiedriem - Operetes solisti Ainu Bajāri un režisoru Induli Smiltēnu un teātra pētnieku Jāni Siliņu. Raidījumā skan arī Harija Misiņa ieraksti no Latvijas Radio arhīva.

Jānis Kaijaks grāmatā par Operetes teātri Hariju Misiņu raksturojis šādi: “Spilgtākais Rīgas Operetes teātra aktieris, režisors un romantiskais mīlētājs. Dzīvē kluss cilvēks, it kā sevī iegrimis, ne visai runīgs. Liekas visu laiku ar sevi nemierā.”

Aina Bajāre atzīst, ka piekrīt šiem vārdiem un atminās savu pirmo tikšanos ar Hariju Misiņu. “Es tāds jauns gurķis ar diplomu kabatā taisnā ceļa devos uz Operetes teātri, lai iepazītos ar tā laika vadošo režisoru Voldemāru Pūci,

uz administrācijas trepēm pretī nāk smaidošs kungs, tam laikam neparastas krāsas žaketē – ķieģeļsarkanā, ar brūnām vērojošām acīm, protams, es viņu pazinu, tas bija Harijs Misiņš. Kungs pagāja garām un gaisā novirmoja tolaik laikam vienīgā “Dzintara” vīriešu smarža “Rīdzinieks”,” atmiņās dalās Aina Bajāre.

Otra tikšanās bijusi jau uz skatuves Gunāra Ordelovska izrādē “Peldētāja Zuzanna”. “Es tāds padsmitnieks skuķis iemīlējies kaut kādā dejotājā, pa nakti nav bijusi mājās. Man ir mācību stunda pie skolotāja teologa Klēberga kunga. Tieši šo dialogu atceros, jo pirmo reizi biju saskarē ar tādu mākslinieku. (..) Tad es sastapos ar partnera skatu, kas nebija partneris, bet Klēberga kungs. Tajā dialogā pirmo reizi sastapos ar tādu mākslinieku, tik uzmanīgs, tik jutīgs, it kā Misiņa tur nebūtu. Tur bija Klēbergs. Tad es pirmo reizi izjutu to garšu, ko nozīmē improvizācija,” stāsta Aina Bajāre.

Savukārt Indulis Smiltēns atklāj, ka pirmā tikšanās bijusi ar Vakara pasaciņas starpniecību Latvijas Radio. “Kaut bija jau tādā tīņa vecumā, klausījos regulāri, jo televīzijas un kino iespējas jau bija ierobežotas,” bilst Indulis Smiltēns.

Bet jau kā students Latvijas Konservatorijā (Mūzikas akadēmijā) novērtējis Operetes meistarus Hariju Misiņu un Edgaru Zveju un vareno trijotni - Ainu Bajāri, Intu Spanovsku un Astru Krēsliņu. Spilgtā atmiņā palikusi Imanta Kalniņa “No saldenās pudeles”, kur Edgars Zveja tēloja Krišu un Harijs Misiņš – Taukšķi.

“Vēl arvien priecājos, ka dabūju dzirdēt viņa balsi, kad lasa vakaros pasakas. Kad lasa, man ir sajūta, kad esam atkal bērnībā un viņš sēž man pie gultas ar pasaku grāmatu,” nelielā telefonintervijā bilst Lauma Rozīte, Harija Misiņa māsa.

Lauma Rozīte arī atminas, kā kopā ar brāli un citiem bērniem bērnībā spēlējusi teātri. Toreiz deviņus, desmit gadus vecais Harijs bijis režisors, iestudējot "Sprīdīti", "Zelta zirgu", "Princesi Gundegu" un citas izrādes.

Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Harija Misiņa dzīvesbiedri Skaidrīti Misiņu, kas izskanēja raidījumā Reiz radio..., kas bija veltīts raidījumam Vakara pasaciņa mazajiem radioklausītājiem.

„Labvakar, mazais draudziņ!” ar šiem vārdiem 1964. gadā Latvijas Radio sāka raidīt pasaciņu pirms miega mazajiem radioklausītājiem. Un šķiet, ka ar šo balsi neviens nav jāiepazīstina, tik siltā tembrā pasakas mazajiem draugiem ilgus gadus stāstīja Operetes teātra aktieris Harijs Misiņš.

“Visam jānotiek absolūti nopietni, patiesi un profesionāli. Tad tas aizrauj jebkuru,” Harija Misiņa teikto par opereti atgādina Jānis Siliņš. “Esmu pārliecināts, ka operete nav ne labāks ne sliktāks mākslas žanrs, veicot visus uzdevumus perfekti, varam sagaidīt, ka opereti skatās arī šodien. Ir jābūt profesionalitātei.”

Jānis Siliņš no bērnības atminas operetes izrādes ar Harija Misiņa piedalīšanos, arī Ainas Bajāres minēto “Peldētāju Zuzannu”.

“Viņam bija sapnis uz dramatiskā teātra skatuves nospēlēt kādu traģisku lomu. Mūsu publika, arī režisori, ir lieli snobi, viņi nespēja ieraudzīt to, ko kāds būtu ieraudzījis mūsdienās. Tad nebija līgumdarbi. Tas bija viņa nepiepildītais sapnis,” atklāj Aina Bajāre.

“Misiņš ir tāds tipāžs. Un tas darbojas – ir balss tembrs, viņš labi dziedāja, to uzteica arī muzikālā komēdijā no paša sākumā. Viņš organiski to saprata: viņam slavenais Jānis Zariņš bija pedagogs, turpat bija Felicita Ertnere, Alfreds Amtmanis-Briedītis, kuri attīstīja viņu tajā kustībā. Tad tas tipāžs aiziet. Tam nevari pretoties. Harija Misiņa milzīgā vērtība, kas nav novērtēta, ka viņš ļoti profesionāli visu laiku no 1945. gada līdz aiziešanai mūžībā strādāja, nevienu brīdi nenolaida latiņu zemāk. Viņš sekoja, ko dara rūdīti mākslinieki un ārkārtīgi ieinteresēti sekoja, ko dara jaunie, kas ienāk.” 

Jānis Siliņš arī norāda, ka Harija Misiņa kino lomu nav daudz, bet epizodes spilgtas – visspilgtākā brālis Teodors Zvejnieka dēlā, tāpat neliela epizode ir Mērnieku laikos, arī Pie bagātās kundzes. “Paradoksāla situācija, pie šī absolūti uzticīgā tembra, kā stāsta pasaciņas, un uzticamās ārienes, kino doti viltīgie un daļēji nelieši. Laikam tā ir psiholoģija – uzticas un tad ir vieglāk tos sliktos darbus veikt,” vērtē Jānis Siliņš.