Poļu kino režisora Andžeja Vajdas jaunākā un pēdējā filma „Pēcattēls” nonākusi uz ekrāniem Latvijā. Austrumeiropas kino vēsture nav pilnīga bez Vajdas  klasiskajām filmām “Pelni un dimants”, kas iznāca 1958.gadā, kā arī ilgus gadus cenzūras aizliegtā lente, 1981.gadā veidotā “Dzelzs cilvēks” . Izcilais režisors visu savu radošo mūžu bija pastāvošā režīma pretinieks. Poļu kino vecmeistars palika uzticīgs saviem ideāliem, kurus apliecina arī viņa jaunākā un pēdējā filma “Pēcattēls”. 

"Par filmu ir noteikti jāpadomā pēc tam, filma ir viltīgākā nekā šķiet," tā filmu vērtē tās tulkotāja Jana Bērziņa, bet Dita Rietuma savā recenzijā “Kultūras Dienā” norāda, ka tā varētu būt obligātā skatāmviela dažādu mākslas jomu studentiem, arī mudinājums meklēt Latvijas mākslas vēsturē līdzīgus varoņus.

„Pēcattēls” ir biogrāfiska filma par poļu gleznotāju abstrakcionistu Vladislavu Stšemiņski, kurš palika uzticīgs savai mākslas uztverei un izpausmei, pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, ignorējot laikmeta uzspiestos reālisma kanonus. Savu dzīvi viņš vadīja kā domubiedrs un draugs Markam Šagālam un Kazimiram Maļevičam, studentu dievināts mākslas profesors. Filma „Pēcattēls” tika pabeigta pagājušajā gadā un kļuva par Polijas kandidāti “Oskara” balvai kategorijā Labākā ārzemju filma. 90. gadus vecais kinorežisors Andžejs Vajda (1926-2016) savas dzīves pēdējās dienās saņēma šo vēsti. Un tā viņam sagādāja gandarījumu.

“Šo negribēju salīdzināt ar iepriekšējām Vajdas filmām, centos skatīties kā darbu, kas tapis desmitiem gadu vēlāk,” par filmu stāsta Jana Bērziņa. “Zinot, ka Vajda studējis Krakovas mākslas skolā laikā, kad filmas varonis mākslinieks Stšemiņskis mira Lodzā, saprotams, ka šī Vajdam ļoti personiska filma un iespējams sava veida testaments.”

Andžejs Vajda savā 90 gadus ilgajā mūžā saņēmis daudzus apbalvojumus: Oskara balvu par mūža ieguldījumu pasaules kino mākslā(2000) un Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu (1990). “Pēcattēls”- ir filma, kas augstu novērtēta Toronto un Romas kinofestivālos. Jana Bērziņa uzskata, ka šī filma varētu būt nozīmīga jaunākās paaudzes skatītajiem, kas vēsturisko informačiju uztver caur vizuālo. Vēsturiskās filmas šobrīd aizstājušas vēsturisko romānu lasīšanu un noteikti ir spēcīgākas par vēstures mācību grāmatām.

Režisors Andžejs Vajda savas filmas priekšvārdā teicis: "Es ļoti sen vēlējos uzņemt filmu par gleznotāju. Šis stāsts ir par cilvēka nesalaužamo pārliecību un mākslinieka dvēseles spēku. Viņš ir veltījis sevi mākslas formai, kuras izpratnei ir vajadzīga iedziļināšanās. Bet tas ir arī stāsts par vīrieti, kuru mīl sieviete."