10. janvārī notika grāmatas “Anšlavs Eglīts. Vēstules teātriniekiem” atvēršana. Krājumā teātra zinātnieks Viktors Hausmanis apkopojis Anšlava Eglīša rakstītās vēstules režisoriem Osvaldam Uršteinam un Laimonim Siliņam, dažas adresētas Hildai Uršteinai un visbeidzot pašam Viktoram Hausmanim rakstītās. Grāmatas atvēršanā Viktora Hausmaņa stāstījums mijās ar Anšlava Eglīša vēstuļu fragmentiem aktiera Gundara Āboliņa lasījumā.

Grāmatas atvēršanas svētku vakarā Rīgas Latviešu biedrības Kluba zāle bija ļaužu pilna, klātesošo interesi šoreiz raisījis apgādā „Zinātne” iznākušais krājums, kurā apkopotas Anšlava Eglīša vēstules, rakstītas ar teātri saistītiem ļaudīm. Arī sarīkojums „Anšlavs Eglītis un teātris” liecina, ka saruna galvenokārt būs par teātri, arī par lugu rakstīšanu. Daudzu klātesošo atmiņā Anšlava Eglīša lugas „Kazanovas mētelis” iestudējums Dailes teātrī 1989. gadā. Teātra zinātnieks Viktors Hausmanis atklāj, ka arī aktierim Gundaram Āboliņam bijusi saskare ar Anšlavu Eglīti - viņš spēlēja šajā iestudējumā.

Kad noskaidrots, kādu lomu Gundars atveidojis vēl vienā Anšlava Eglīša lugā „Galma gleznotājs”, Viktors Hausmanis atgādina kā rakstnieks Eglītis pievērsies lugu rakstīšanai.

“Anšlava pievēršanās teātrim iznāca nejauši 30. gadu vidu viņu pazina kā prozaiķi. Viņam piezvanīja no Rīgas dramatiskā teātra direktors, kā toreiz sauca Nacionālo teātri, ka pietrūkst latviešu lugu un aicina viņu rakstīt,” stāsta Viktors Hausmanis. Gatavas lugas neesot bijis un viņš kādu stāstu pārveido par lugu. Tā iemantoja popularitāti un Anšlavs Eglītis raksta nākamo.

Teātra mīlestība rakstniekā bija iesakņojusies Rīgā un neaprima arī trimdā, gan dzīvojot Vācijā, gan vēlāk ASV. Izsekot Eglīša ciešajiem sakariem ar teātri palīdz vēstules, kas rakstītas režisoram Osvaldam Uršteinam un ar kuru sadraudzējies Rīgā vācu laikā un uzskatījis par savu skolotāju.

Grāmatas ievadā Viktors Hausmanis raksta: „ Anšlava Eglīša lugas iestudējuši vairāki režisori, tomēr trimdas cēlienā pirmie skatuves durvju vērēji viņa lugām galvenokārt bija divi – Osvalds Uršteins un Laimonis Siliņš”. Sarīkojumā Gundars Āboliņš lasa vēstules, kuras Anšlavs Eglītis rakstījis Sanfrancisko mazā teātra vadītājam Laimonim Siliņam.

„Dažkārt savos izteikumos Anšlavs Eglītis varēja būt ass, krasi negatīvi viņš novērtēja vairākas norises okupētajā Latvijā, taču šajā grāmatā skarbums parādās reti .. viņš dzīvoja līdzi teātra un mākslas notikumiem Latvijā,” tas arī ir citāts no Viktora Haumaņa krājuma ievada.

Svarīgi piebilst, ka vēstuļu rakstīšana Anšlavam Eglītim nav bijis tikai privāts savstarpējās sazināšanās veids, bet arī viena no mākslinieciskās pašizpausmes iespējām, stilistiski visbagātāk Anšlavs Eglītis atklājas Osvaldam Uršteinam adresētajās vēstulēs.