Līdz 20. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” skatāma izstāde “Maija Tabaka un Rietumberlīne”.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" jauna ekspozīcija - “Maija Tabaka un Rietumberlīne”. Izstādes iekārtotāji to raksturo kā 1979. gada gleznotājas personālizstādes interpretāciju, cenšoties ar laika distanci atgādināt par mākslinieces pirmajiem starptautiskajiem panākumiem. Izstāde dod arī priekšstatu par toreiz sadalītās Berlīnes dzīves stilu un ritmu, par gleznotājas Maijas Tabakas gaitām 70. gadu otrās puses Rietumberlīnē.

Izstādes kuratore Ivonna Veiherte atklāj, ka viņas mērķis ar šo izstādi bija parādīt, ka „Maija Tabaka, kad nonāca Rietumberlīnē, viņa bija nobriedusi māksliniece ar savu rokrakstu, izveidotu stilistiku, ka tieši neietekmējās no Rietumberlīnes, ka varēja būt konkurētspējīga tajā vidē kā padomju māksliniece, kā latviešu māksliniece. Ja viņa būtu dzīvojusi tur, viņai būtu vēl plašāki starptautiski panākumi”.

Kopš Latvijas populārākās mākslinieces Maijas Tabakas (1939) uzturēšanās Rietumberlīnē 1977.–1978. gadā un viņas apjomīgās 1979. gada personālizstādes “Maija Tabaka (Riga). Bilder 1962–1978” pilsētas kultūras dzīves epicentrā Betānijas mākslinieku namā (Künstlerhaus Bethanien) vācu mākslas kritiķi gleznotāju vēl aizvien turpina dēvēt par “paradīzes putnu”. Ierodoties tur, Maija atstājusi tik lielu iespaidu gan ar savu efektīgo tēlu, gan spožo glezniecību, ka jauniegūtie draugi viņu bija nosaukuši par “padomju grāfieni”. Rietumberlīnē pavadītais laiks māksliniecei no toreizējās Padomju Latvijas bija necerēta un vienreizēja iespēja izrauties pasaulē un sajust “vēju zem spārniem”.

Mākslas zinātnieks, kurators no Berlīnes Ekharts Gillens ir rakstījis atmiņas par Rietumberlīni 70. gados.

„To laiku es atceros ļoti labi. Jūsu ierašanās Rietumberlīnē bija pēdējā zīme, kad mēs sapratām,  apjēdzām, ka Latvija, arī Igaunija un Lietuva nav padomju republikas, bet atsevišķas nācijas, katra ar savām tradīcijām un vēsturi,” atzīst Ekhards Gillens izstādei veltītā preses konferencē, uzrunājot klātesošos un Maiju Tabaku. „Un mēs bijām apmulsināti, nesaprašanā, lauzījām galvu, jo tas nebija tā, kā mēs iepriekš iztēlojāmies – padomju reālisms vai padomju mākslas  koncepcija. Tā bija latviešu māksla: maģiska, īpašs maģiskais reālisms. Nekas tāds tolaik nebija sastopams Rietumberlīnē. Bet Rietumberlīnē pavadītā gada laikā jūs paņēmāt tās iespaidus: no māksliniekiem Fostello, no Ulriha Bēra, Fettinga. Bija interesanti redzēt, kā jūsu māksla ir pieņēmusi, paņēmusi tās idejas, kas virmoja šajā Sarkanajā jūrā. To īpašo Rietumberlīnes gaisotni. Tā bija ļoti nabadzīga pilsēta, bet tā bija ļoti atvērta pilsēta, brīvi domājoša un bez aizspriedumiem. Tā valdzināja un pievilka māksliniekus."

1977. gadā, pateicoties Rietumvācijā dzīvojošā latvieša, mākslas menedžera Valda Āboliņa (1939–1984) iniciatīvai Maija Tabaka bija pirmā māksliniece no Austrumvalstu bloka, kas ievuba DAAD (Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta) stipendiju un nokļuva Rietumeiropas mākslas metropolē. 20. gadsimta 70. gados Rietumberlīne bija toleranta, novitātēm un eksperimentiem atvērta vieta, kas piesaistīja radošas personības no visas pasaules. Mākslā plauka dažādi virzieni – eksistēja vairāki reālisma paveidi, no jauna pieņēmās spēkā ekspresīvā glezniecība (“jaunie mežoņi”), nostiprinājās vācu konceptuālisms. Berlīnes Jaunā tēlotājas mākslas biedrība (nGbK / neue Gesellschaft für bildende Kunst), kuras paspārnē darbojās Maija Tabaka, bija kreisi noskaņota organizācija, kas kopumā bija saistīta ar reālisma tradīcijām.