Novembra vidū Rīgā notika gadskārtējā teātra konference, šoreiz tās uzmanības lokā tēma „Teātris šodien. Savējie un svešie”, kurā galvenokārt uzstājās ārzemju referenti. Viņi arī skatījās „Spēlmaņu nakts” balvai nominētās izrādes. Ārvalstu teātra pētnieku viedokļus vienmēr interesanti uzklausīt, jo tas ir cits skatījums uz ainu Latvijas teātros. 

Kristina Steiblīte ir teātra kritiķe un zinātniece no Lietuvas, viņa strādā gan Viļņā, gan Kauņā, arī teātra pētnieks Andrius Jevsejevs ir no Lietuvas. Viņi bija redzējuši Viestura Kairiša iestudēto „Uguni un nakti”, Viestura Meikšāna Liepājā tapušo iestudējumu „Portreti. Vilki un avis”, kā arī Elmāra Seņkova izrādi „Zēns” Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

“Man ļoti patika izrādes vizuālais risinājums un nacionālā varoņa interpretācija. Vispirms mēs nesaprotam, jo nerunājam latviski, bet mēs skatījāmies šo izrādi vizuāli. Kā raksturi tika atklāti ar vizuāliem līdzekļiem. Kā tēli rīkojas, kāda ir viņu ķermeņa valoda, ko sniedz scenogrāfija un kostīmi, šis stāsts bija ļoti labi saprotams un interesants,” Kristina Steiblīte dalās iespaidos par izrādi „Uguns un nakts”.

“Man visvairāk patika nevis interpretācija, Raiņa lugas fabula, protams, pats par sevi, bet tieši izrādes vizuālā valoda. Visvairāk patika, kā režisors panāk māksliniecisku iedarbību. Tas pats notika Liepājas teātrī, kur mēs skatījāmies „Portreti. Vilki un avis”. Zinu, ka arī šo izrādi veidojis tas pats scenogrāfs un kostīmu māksliniece. Abos iestudējumos kā Liepājā, tā izrādē „Uguns un nakts” ir kaut kas līdzīgs, un tā teātrī notiek bieži, ja ir izcili mākslinieki, kas rosina teātra valodu. Es abos iestudējumos sajutu, ka teksts nav tik nepieciešams, jo vizuālā valoda bija tik izteiksmīga un skaidra,” vērtē Andrius Jevsejevs.

Arī šogad Rīgā izrādes skatījās Tatjana Zelmenova no Beļģijas. Viņa uzsver, ka Latvijas teātri iepriecina ar māksliniecisko daudzveidību. Rietumu teātri vairāk aizraujas ar sociālo parādību un procesu atspoguļojumu, kas neatšķiras no tā, ko redzam televīzijas pārraidēs, bieži vien mākslinieciskās vērtības un pārdzīvojuma izrādēs nav.

“Ir vērts redzēt kaut vienu vienīgu izrādi „Asins kāzas”. Uzskatu, ka tā jūsu teātrim un man pēdējos gados ir viens no nozīmīgākajiem mākslinieciskajiem pārdzīvojumiem. Tas ir episkais teātris, kas veidots ar minimāliem līdzekļiem. Tur nav nekādu skatuvisku triku, ar kuriem bieži pievilina skatītāju Rietumu teātri. Tur viss ir veidots vienkāršiem, reāliem un dabiskiem paņēmieniem un ar režisora izdomu, ko es uzskatu par ļoti talantīgu.

Kaut vai tikai viena detaļa, kā viņš ir paplašinājis Mēness tēlu šajā iestudējumā. Kā licis tam būt mēmam, bet ielicis viņā savu mūziku, savu balsi, plastiku šajā mēmajā personāžā bez teksta. Tas rauj ārā dvēseli, kad to skaties. Andalūzijas kultūrā Spānijā, kurā viss balansē uz dzīvības un nāves robežas, atliek paskatīties flamenko vai koridu, viss balansē uz nāves robežas, un to satriecoši savā iestudējumā nodevis režisors,” analizē Tatjana Zelmenova.

Savukārt Inga Rozentāle-Peijū jau sešus gadus dzīvo un strādā Francijā. Francijas teātris ir atšķirīgs, gandrīz nav repertuārteātru, bet pret klasikas iestudējumiem joprojām liela pietāte.

“Latviešu teātris ir dažādojies. Agrāk bija pāris, trīs, četri režisori, kurus zinājām, ka ir labi, un cilvēki gāja skatīties tieši šo režisoru darbus. Šodien izvēle ir tik milzīga, teātri ir specializējušies savā, mēs zinām, ejot uz konkrēto teātri, kas mūs tur aptuveni sagaida. No otras puses – var sekot konkrēta režisora darbībai. Un vēl neatkarīgie teātri. Tas ir vienkārši brīnišķīgi,” analizē Inga Rozentāle-Peijū.

Kā savu favorīti aizvadītā sezonā tapušo iestudējumu vidū Inga Rozentāle-Peijū izceļ Viestura Kairiša “Uguns un nakts" iestudējumu Nacionālā teātrī. Un norāda, ka režisoram ir izdevies atrast Rainim atbilstošu valodu.

“Šajā izrādē absolūti nekas netraucēja, pat slavenie rainiskumi, Raiņa izdomātie vārdi neviens neskanēja nevietā un nedūrās ausīs. Viņi bija aicinājuši palīgā Ainu Matīsu runas mākslā, un to varēja just. Aktieru fiziskā eksistence uz skatuves bija izstrādāta līdz pēdējai kustībai, tā bija tik vienota visu elementu saspēle. Grūti pateikt, kur kaut ko tādu līdzīgu būtu pēdējā laikā redzējusi.