Baltijas teātra festivāls šogad notika Kauņā no 15. – 20.novembrim. Sešās dienās parādot 11 izrādes, kas balstītas galvenokārt lietuviešu dramaturģijā. Pērn šis festivāls risinājās Igaunijā (Tartu un Tallinā), bet nākamgad notiks Rīgā. Baltijas teātra festivālam ir interesanta vēsture, kas aizsākusies 2000.gadu sākumā, lai veicinātu nacionālās dramaturģijas attīstību katrā no Baltijas valstīm. Festivāls ikreiz iezīmē arī kādas jaunas tendences.

Sešās dienās bija iespēja noskatīties 11 izrādes – turklāt ļoti dažādas. Arī divas dejas izrādes, izrādes bez teksta, 40 minūšu garu teatrālu instalāciju, arī teātra „Apeirons” darbu, kurā teātris savienojas ar laikmetīgo vizuālo mākslu, klaunādi, un Šekspīra tekstu.

Bija arī lietuviešiem savulaik ļoti būtisks iestudējums, režisora Jonaša Juraša leģendārs darbs „Barbora”, kas savulaik izsaucis asu reakciju, viņam vajadzēja pamest toreiz padomju republiku. Pēc 40 gadiem vēlreiz ķēries klāt šai leģendai par leģendāru Lietuvas pāri – kņazu Sigismundu II Augustu un viņa mīļoto Barboru. Bija arī izrādes ar politisku ievirzi – par indivīdu un pūli „Sacelšanās” un bija arī komiski traģiska muzikāla izrāde performance par dzīves jēgas jautājumiem. Programmā bija iekļauta arī režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža veidota izrāde „Mežainis”.

Izrādes pamatā stāsts par reālu cilvēku Jāni Pīnupu, kurš 50 gadus slēpās mežā no padomju varas. Izrādē varonis ieguvis lietuvieša vārdu, aktieri spēlē aizrautīgi. Kā stāstnieks un visu notikumu kopā saturētājs darbojas aktieris, kas daudzējādā ziņā līdzīgs Jānim Balodim. Izrādē arī pa kādam smalkam akcentam, vai zīmei, kas attiecas uz Latviju. Piemēram, galvenajam varonim, lai viņš varētu sekot līdzi notikumiem, atnes radiouztvērēju „Spīdola”. 

Festivāla ietvaros bija arī konferences: vienu dienu igauņi stāstīja par dokumentālo teātri. Latviešu dramaturģe Anna Zvaigzne iepazīstināja, kā klājas dramaturgiem Latvijā, bet teātra pētniece Ieva Rodiņa iepazīstināja ar interesantiem oriģināldramaturģijas iestudējumiem Latvijā. Arī lietuviešu kolēģi stāstīja par tendencēm Lietuvas teātros.

Lietuvas teātra pētniece Jurgita Staniškīte atklāj, kas, viņasprāt, raksturo mūsdienu dramaturģiju. Staniškīte vērtē, ka šis ir interesants laiks, jo lugu rakstītājiem - dramaturgiem ir daudz kas jāmaina.

"Mēs pašlaik redzam tendenci, ka teātris vēlas risināt reālas lietas, vēsturiskus faktus, atspoguļot vēsturiskas personas, arī personisko pieredzi, reālu pieredzi. Un dramaturgs ir tas, kurš veicina radošu pieeju un rada tekstu radošā komandā. Es uzskatu, ka tas nav viegli kuram katram dramaturgam vai pat katram māksliniekam. Jo mums ir stipras tradīcijas, ir dramaturgi, kuri raksta milzum daudz teksta. Šajā ziņā autoritāti ieguvušam dramaturgam nav viegli būt starpniekam, tikai starpniekam. Taču mēs redzam jaunos dramaturgus, kuri var sadarboties, strādājot radošā komandā. Es domāju, ka šī pārmaiņa lugu tapšanā palīdz dramaturgiem radošāk iekļauties aktīvajā teātra darbā," analizē Staniškīte.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistente Dita Jonīte atgādina, ka Baltijas drāmas festivāla aizsākums saistās ar 2000.gadu. Tad nacionālai dramaturģijai bija svarīgi attīstīties. Jonīte atzinīgi vērtē šobrīd izraudzīto festivāla norises formātu, kad ik gadu festivāls notiek valstī, kurā skatās tikai tās orģināldramaturģijas iestudējumus.