Vai teksts mums palīdz labāk saprast pasauli un arī sevi? Raidījumā Kultūras Rondo lasām literāros tekstus ierakstu sērijā „Dzejnieks. Rakstnieks. Lasītājs”. Centrālais tēls ir izvēlēts Dzejnieks - Ruta Štelmahere, Juris Kronbergs, Ronalds Briedis, Māris Salējs un Edvīns Raups. Viņu dzejas krājumi ir izvirzīti Literatūras gada balvai. Šīs dienas stāsts par dzejnieku Māri Salēju. Viņa grāmata "Kā pirms pērkona” nominēta literatūras balvai kategorijā "Labākais dzejas darbs".

„Kad dzejolis pabeigts, tas nes manu atbildību lasītājam. Mana atbildība ir atrast pareizo intonāciju, sadzirdēt to un šajā intonācijā pēc iespējas godīgi turēties. Ja tā intonācija tajā brīdī man šķiet īsta un patiesa, dzejolis ir piepildījies. Tas ir kā atdod kaut ko personisku, tu mēģini sasniegt, lai tas kļūst kādam citam personisks,” atklāj Māris Salējs. „(..) Mana pieredzes bagāža parādās dzejoļos. Es to negribu padarīt par speciāli saskatāmu, tai jānāk it kā caur kaut ko citu.”

 

Prozā Latvijas Literatūras gada balvai izvirzīti Pauls Bankovskis par romānu „Trakie veči”, Jana Egle par stāstu krājumu “Gaismā”, Laima Kota par romānu „Istaba” un Gundega Repše par savu romānu „Bogene”.

Jaunāko prozu komentē literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs,   sākuma akcentam izvēloties Ingas Gailes romānu „Stikli”, kurš palicis ārpus nominantu klāsta.

Viņš uzskata, ka tas ir ļoti interesants romāns, kurš rāda dažādību, kāda šobrīd ir latviešu literatūrā.

„Faktiski tas varētu būs bijis jebkurš romāns no sērijas „Mēs: Latvija XX gadsimts”. Visi darbi interesanti, iegūst, ka dzīvo cits citam blakus

Var redzēt, ka daudz ielikuši no savas pieredzes, dzīvojas saspēlē ar citiem tekstiem un laiku. Daļa to darbu kādas objektīvas vēstures likumsakarības skar intensīvāk vai dziļāk, bet ir tādi, kuros autori tieši caur subjektīvu skatījumu panāk ļoti neparastas un negaidītas interpretācijas. „Stikli” ir tas gadījums, kur citādā veidā, nekā mēs esam pieraduši uz to raudzīties, parādās 30. gadi,” uzskata Benedikts Kalnačs.

Benedikts Kalnačs norāda, ka Gailes romānā daudzpusība ir ļoti krāsaina. „Ja mēs iedziļināmies, ejam tam līdzi un ļaujamies, šis romāns atstāj ļoti piesātinātu sajūtu un pie tā nākas arvien atgriezties,” bilst Benedikts Kalnačs.