No 21. septembra Latvijas Nacionālas vēstures muzejā apskatāma jauna izstāde - "Daugavai būt". Tās pamatā divi notikumi, kas Latvijas kolektīvajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu – 1958.-1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot V. I. Ļeņina Pļaviņu HES, un 1986.-1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas. Izstādes saturs vēstīs par to, kas zaudēts, kad zaudējusi sabiedriskā doma, un kas izglābts, kad tā uzvarējusi. Izstāde būs apskatāma līdz 17. decembrim. Tās autori ir Dainis Īvāns un Aleksandrs Mirļins.

"Aizrautība mums ar Daini parādījās pirms trim gadiem, kad prātā ienāca doma, ka Rīgā darbojas vairākas gleznu izsoles un katrā no tām parādās gleznas, kas veltītas Staburagam, Pērses ūdenskritumam, Oliņkalnam, Lorelejas klintij, vietām, kuru tagad nav," raidījumā Kultūras Rondo stāsta viens no izstādes autoriem Aleksandrs Mirļins. 

"Aizrautība saistīta ar to, ka mākslinieki gleznotāji 60. gados, kad uzzināja, ka būs nolemts iznīcībai Daugavas kanjons, brauca un to gleznoja. Cilvēki brauca atvadīties no Staburaga. Tā nav tikai mūsu aizrautība. Tā ir sociālā atmiņa, kas iemūžināta gleznās, iespēja jaunai paaudzei dabūt redzēt to, ko vairs nevar redzēt," uzskata Aleksandrs Mirļins.

"85 gleznas, kas veltītas Daugavas kanjonam, kopā ar citiem priekšmetiem dod priekšstatu par Daugavu kā tādu, kāda tā varēja būt, ja 1958. gadā cīņa pret Pļaviņu HES būtu vainagojusies ar uzvaru līdzīgi kā tas bija 1986. gadā," atklāj Aleksandrs Mirļins.

"Cīņa, kas sākās no vienas publikācijas “Literatūrā un Mākslā” 1986. gadā vainagojas ar nebijuši lietu: pirmo reizi Padomju Savienībā tautas viedoklis uzvarēja valdību. Jā, tas jau bija Gorbačova laiks. Vairāk nekā 30 tūkstoši parakstu, kas bija savākti pret Daugavpils HES celtniecību bija pirmā reize, kad valdība bija spiesta rēķināties ar tautas gribu."

“Galvenais, kad salikām kopā šos darbus no privātām kolekcijām, kas izniruši uz īsu laiku tagad, mēs ieraudzījām būtisku lietu – arī glezniecība nav atrauta no sociāliem procesiem. Šīs gleznas gleznotas ar asarām, tā bijusi viena no latviešu mākslinieku pretošanās formām. Ja viņiem pasaka, mēs jums atņemsim Staburagu, bagātāko lašu upi Eiropā, viņi saka nē, viņi sēž un glezno," vērtē Dainis Īvāns.

"Uzgleznot Staburagu un pielikt dzīvoklī pie sienas akts bija līdzīgs, kā izkārt aizliegto sarkanbaltsarkano karogu."

1988. gadā šī savā ziņā akcija atjaunojas. "Arī tad mākslinieki sāka gleznot izglābto Augšdaugavu. Māksliniekiem svarīgi parādīt, ka nav skaistu bildīšu gleznotāji, bet ir svarīgi iekustināt cilvēku dvēseles. Ko šī izstāde vienreizēji iekustina. Paši, kad redzam šīs bildes, “ejam caur šiem atjaunotajiem Daugavas krastiem”, aizkustinājumā reizēm gribas apraudāties," bilst Dainis Īvāns. 

“Viena no izstādes varonēm ir Vera Kacena, kura 1958. gadā “Literatūrā un Mākslā” uzraksta rakstu pret Pļaviņu HES,” atklāj Dainis Īvāns. “Viņa bija bijusī 201. latviešu strēlnieku divīzijas virsniece, kura izgāja karu. Kopš publikācijas sākas izrēķināšanās ar cilvēkiem, kas gribēja izglābt Staburagu. Tikai tagad atklājām, ka arī toreiz vākti paraksti, bet tie visi nonāca Valsts drošības komitejā. Viena vēstule saglabājusies, tā būs redzama izstādē pirmo reizi. Tā bija 54 Latvijā nozīmīgu personu vēstule Vilim Lācim ar lūgumu saglabāt Staburagu. Pēc tam viņi visi tika iesaistīti buržuāzisko nacionālistu kārtā. Verai Kacenai bija liegtas publikācijas tiesības uz visiem atlikušajiem gadu desmitiem.”