“Es neuzskatu sevi par horeogrāfu, kā mani godā. Dejas skolās neesmu mācījies. Visu mūžu nostrādāju kino, biju inženieris. Dejas mācīšana nekad nav bijis mans iztikas avots. Dejošana bija paralēli,” raidījuma Kultūras Rondo grāmatas „Dejas inženieris” nosaukumu skaidro Uldis Šteins.

“Vislielākais pašdarbnieks no visiem lielajiem dejas metriem,” piebilst Brigita Čikste.

Grāmata „Dejas inženieris” – Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansambļa „Vektors” vadītāja Ulda Šteina un no dejotāju „cunftes” nākušās Brigitas Čikstes kopdarbs, kurā galvenais varonis ir pats  Uldis Šteins. Kopā ar abiem autoriem Kultūras Rondo pārrunājam grāmatas tapšanu un būtiskākos pieturas punktus „Vektora” vadītāja dzīves gājumā.

Par savām horegrāfijām Uldis Šteins bilst: “Es neesmu tipisks horeogrāfs, man vairāk patīk interpretēt. Katram māksliniekam ir jābūt savai interpretācijai, citādi viņš ir kopētājs un atkārtotājs.

Uldis Šteins uzskata, ka mūsdienās jēdziens pašdarbība ir pazudis. Bet kultūrā uin dzīvē cilvēkiem šis ir būtisks jēdziens. “Mani apceļ, ka visus dēvēju par māksliniekiem, jebkurš korists, ja viņš nejūtas kā mākslinieks, tad viņa darbībai zūd jēga. Ja viņš iet uz skatuves, viņš ir mākslinieks,” uzskata Uldis Šteins.

Pats viņš dejot sācis mammas mudināts. “Mamma mani ielika vienā kolektīvā 1950. gadā uz Dziesmu svētkiem, viņa organizēja kolektīvu, viņai tās pašdarbības lietas patika,” atklāj Uldis Šteins.

“Tu esi mūsējais, tu esi inženieris,” tā teikuši savulaik tie, kas aicinājuši Uldi Šteinu kļūt par TDA “Vektors” vadītāju. Tā viņš ir saistīts ar Rīgas Tehnisko universitāti vēl šobaltdien. Vienā deju kolektīvā aizvadīti 50 gadi.

“Ja nebūtu nokļuvis Harija Sūnas rokās, nebūtu izveidojies par to, kas tu esi,” norāda Brigita Čikste. Viņa arī atzīst, ka licies svarīgi fiksēt un saglabāt Ulda Šteina stāstus, viņa atmiņas.