Dailes teātra Kamerzālē 30. novembrī pirmizrāde. Režisors Dmitrijs Petrenko iestudējis psiholoģisku drāmu „Brutāls un dēls”. Lugas centrā pusaudzis Liams un viņa jūtīgā pasaules uztvere, bet kā pretstats tai – viņa brutālais tēvs, kas simbolizē iespējams visu pieaugušo pasauli. Režisors uzsver, ka izrāde ir ne tik daudz par tēva un dēla attiecībām, cik par vērtībām.

„Man nelikās, ka luga ir tikai par tēvu un dēlu, tas ir par vērtībām, cik ērti mums dzīvot tajā, ko uzskatām, kā ir pareizi un labi dzīvot,” raidījumā Kultūras Rondo bilst iestudējuma „Brutāls un dēls” režisors Dmitrijs Petrenko.

„Kaut kā man nedod miera viņa vecums, man liekas, ka tur notiek tik svarīgas un sarežģītas lietas, kas turpinās, kad jau cilvēkam ir 30 un 40 gadu. Mēs turpinām risināt to, ko tajā laikā neesam izrisinājuši. Tāpēc luga likās ļoti jutekliska un dziļa, jo tā meklē, kas tajā vecumā ir noticis, kas ir noticis, tik smags un nepareizs. Kāpēc mēs kādā brīdi pēkšņi sākam dzīvot svešas dzīves.

Tēvs noteikti reprezentē to vērtību sistēmu, kurā šādi cilvēki kā  Liams, viņa dēls, ir spiests atrasties, un kurā viņš jūtas dīvaini, negodīgi un netaisnīgi. Viņš cīnās un šajā lugā beigās salūzt,” skaidro Petrenko.

Jau ar izrādes pirmajiem mirkļiem mūzikas autore Anna Ķirse rada draudīgu un noslēpumainu pasauli, savukārt jaunieši Liams un Džena pārspriež seriālus un atklāj, kas nodarbina viņu pašu domas un jūtas. Lomās jaunais aktieris Niklāvs Kurpnieks un Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča. Izrādes gaitā uzzinām, ka pusaudzis Liams pārcēlies uz dzīvi pie tēva, zēnam nesen nomirusi māte, kas viņu audzinājusi viena pati. Liama tēvs ir īsts mačo ar iesauku „Brutāls”, turklāt dzīvo kopā ar apšaubāmas morāles sievieti. Tēva lomā Lauris Subatnieks, bet viņa draudzeni Sjūzu atveido Vita Vārpiņa.

Jaunais aktieris Niklāvs Kurpnieks vecuma ziņā ir ļoti tuvs savam varonim, tāpēc, šķiet, tik patiess.

„Tādas attiecības cilvēkiem ir, ka visi grib kā labāk, bet sanāk otrādi,” izrādi vērtē Kurpnieks, kurš vēl ir Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa students. Viņš atzīst, ka līdz šim bija pieradis spēlēt ar kursabiedriem un tagad „profesionālā teātrī kopā ar profesionāliem partneriem ir kā pārsēsties sporta mašīnā no velosipēda”. „Šie divi mēneši, ko es te pavadīju, skolā pagāja divi gadi, līdz tādas lietas sapratu. Tagad tik jāizdara viss,” atklāj Kurpnieks.

Citā sastāvā Liama lomu atveido Dailes teātra aktieris Mārtiņš Počs. Savukārt tēva lomas atveidotājs Lauris Subatnieks atzīst, ka viņam ir tuva izrādes tēma – tēva un dēla attiecības un to uztver saasināti, jo pats audzis bez tēva, bet šobrīd ir tēvs dēlam.

„Šī luga likās ļoti saprotama mums, iespējams tāpēc, ka Velsā ir līdzīgs sociālais konteksts,” par lugas izvēli bilst Petrenko.

Režisors atklāj, ka viņš vienmēr ir bijis piesardzīgs citu zemju mūsdienu autoru darbiem, jo bieži mūsdienu lugas reflektē konkrētas reālijas, taču šī luga ļauj padomāt arī par sevi un jau lasot lugu, viņam nevienu brīdi nav radusies doma, ka tajā ir konteksts, ko nevarētu izjust Latvijā. „Tas ir daudz plašāk nekā vienas ģimenes konflikts,” vērtē Petrenko un uzteic Eduarda Liniņa darbu, tulkojot šo Gerija Ouvena lugu.

Iestudējumā režisors sadarbojies ar scenogrāfi Sintiju Jēkabsoni, kostīmu mākslinieci Baibu Litiņu un gaismu mākslinieku Kasparu Hercmani. Režisors būtu gandarīts, ja šo izrādi nāktu skatīties pusaudži. Un  atzīst, ka ar saviem iestudējumiem atbildes uz daudziem jautājumiem meklē „rokot” jaunības virzienā.