Latvijas kinoteātros joprojām iespējams noskatīties Matīsa Kažas dokumentālo filmu „Vienu biļeti, lūdzu!” par hiperaktīvo Ņujorkas teātru apmeklētāju Nikiju Kokrenu. Pagājušajā nedēļā kādas citas dokumentālās filmas varone Purva Inta aizgāja mūžībā, un viņas pēdējo vēlēšanos - tikt apbedītai pie viņas mājām, izpildīja filmas „Dokumentālists” autors Ivars Zviedris.

Dokumentālisti un viņu filmu varoņi - attiecības, ētiskās robežas, kadri, kuri paliek aiz filmas… Cilvēki turpina savas dzīves… un dokumentālisti savējās. Kultūras Rondo diskutē dokumentā kino veidotāji Tālivaldis Margēvičs un Andris Gauja.

“Redzēju filmu, kad tā vēl tapa un izteicu savas domas režisoram. Pirmai jautājums bija, cik adekvāta ir šīs filmas varone. Tad jautāju sev, ko uzskatām par adekvātu. Ja cilvēks izvēlējies tādu dzīves veidu, ja tas piepilda viņa dzīvi, jāpieļauj, ka cilvēki ir dažādi un atšķirīgi. Mums varbūt ir savs interesantā cilvēka modelis, citam var būt citāds. Tieši ar to filma izraisa pārdomas,” filmu „Vienu biļeti, lūdzu!” vērtē Tālivaldis Margēvičs.

“Kas attiecas uz ētiskiem jautājumiem, tur īpašu problēmu nav, varone ir piekritusi filmēties, ir pat priecīga. Ļauj filmēt visu,” analizē Margēvičs. “Man nekas netraucē šajā filmā.”

"Man ir pārdomas ne par Nikiju, bet Matīsu. Gribu uzsist viņam uz pleca un teikt, ka ilgi esmu gaidījis jauno caursitēju dokumnetālistu, kam motors liek ar pilnu tvaiku darboties," atklāj Andris Gauja. "Ir ētiski jautājumi šajā filmā un autora pieejā pret varoni. Slidena pieeja, nevar noliegt manipulāciju. Matīss sevi parāda kā manipulators, viņš manipulē ar Nikiju. No otras puses, Nikija manipulē ar viņu, kas ir otrs ētiski slidens jautājums. Tas padara filmu manā skatījumā vērtīgu."

Andris Gauja vērtē, ka paša dokumentālista pieredzē filmas, kur jārisina ētikas jautājumi, bijušas “Ģimenes lieta” un vēl vairāk filma “Viktors” par jaunu vīrieti hiperdramatiskā situācijā – viņam bija neizārstējams audzējs, turklāt sieva vēlējās no viņa izšķirties vēl pirms Viktora nāves.

“Tas bija lielākais ētiskais izaicinājums – cilvēks pilnībā ir autorizējis piekļuvi sev un savia aizejošai dzīvei, no otras puses jūti, ka ne katrā mirklī ir gatavs filmēties, parādās šaubas, vai vajadzīga filma. Tā bija vislielākā strupceļa sajūta - filma jāveido, vienošanās, ka ejam līdz galam, bet ētiskā balss saka, ka varbūt jāpārtrauc,” atklāj Gauja.

“Kādreiz pārmetuši par “Šķērsielām", kur ir varonis Aldis, kapa pieminekļu taisītājs un reliģiozs cilvēks. Pēc pirmās filmas pārmeta, ka parādām viņu sliktā gaismā. Viņš bija priecīgs, ka viņam bija tribīne runāt par savu reliģisko pārliecību, kā viņš jūtas. Viņam tas organiski. Solījām, ka parādīsim “melno materiālu”. stāsta Margēvičs. Viņš nenoliedz, ka arī Aldis, kurš redzēja nemontēto materiālu, tā savā ziņā manipulējis ar viņu, bet uzskata, ka viņš kā dokumentālists ir priecīgs, ka dažādi cilvēki atklājas, ka šis cilvēks arī gūst labumu no tā – lai gūst.

Pa tālruni sarunai pievienojas režisors Ivars Zviedris, kurš Latgalē veido filmu “Valkātājs” -  daži cilvēki velk pāri robežai citus. Latgales pierobežas portrets ar šī laika iezīmēm. Runājot par “Purva Intu” Zviedris, bilst, ka tagad attiecības ar viņu turpinās citā dimensijā. "Dokumentālistiem tā ir, ka attiecības turpinās mūžīgi,” uzskata Zviedris. “Ar vienu mazāk sirsnīgas, ar citu tuvākas. Ar intu tās jau bija gandrīz kā radinieku attiecības.”