Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju (LNVM) apgāds "Neputns" izdevis vēsturnieces Anitas Meinartes grāmatu par Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses (1792–1860) unikālo zīmējumu kopumu – 206 portreti, viena ainava un divas titullapas -, kas atrodas muzeja krājumā.

Par unikālu 19. gadsimta Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses zīmējumu kopumu, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar grāmatas autori, Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja direktora vietnieci krājuma darbā mākslas vēsturnieci Anitu Meinarti un mākslas vēsturnieku Ojāru Spārīti.

"Antons Georgs Bose ir unikālā parādība Latvijas 19. gadsimta kultūrvēsturiskajā dzīvē. Viņš ir  mācītājs, studējis Tērbatas universitātē, paralēli mācījies pie Karla Augusta Zenfa, kuram Tērbatas universitātē bija zīmēšanas skola. Kā daudzi 19. gadsimta izglītotie cilvēki, viņš prata labi zīmēt," iepazīstina Anita Meinarte. Antons Georgs Bose sākotnēji bija Dikļos mācītājs, tad kļuva par Ēveles draudzes mācītāju. Paralēli mēģināja zīmēt un gleznot, bet šī mantojuma daļa maz zināma. Viņa galvenais veikums ir Ēveles draudzes locekļu portreti.

37 gadus Antons Georgs Bose bijis Ēveles draudzes, Ziemeļlatvijā, dvēseļu kopējs, tikpat daudz gadus mācītāja amatā kalpojis arī viņa dēls Juliuss, bet mazdēls Heinrihs par mācītāju bijis deviņus gadus, līdz sarkanā terora īstenotāji viņu 1919. gadā nošāvuši. Latvijas vēstures pētniekiem no Antona Georga Boses atstātā mantojuma visbūtiskākie likušies draudzes locekļu portretējumi, kas tagad izdoti albumā ar izsmeļošiem komentāriem, kuri atklāj skatu uz 19. gadsimta sabiedrības dzīvi Latvijas laukos un liek arī plašāk runāt par vācbaltu un latviešu zemnieku savstarpējām attiecībām un vācbaltu kultūras izpēti kopumā.

Zīmējumi tapuši īsā laika posmā – no 1857. līdz 1860. gadam. Starp portretētajiem Ēveles, Vecjērcēnu, Jaunjērcēnu, Ķempēnu, Ķeižu, Ķemeres un Rencēnu muižas ļaudīm ir saimnieki, kalpi, amatnieki, muižas kalpotāji, draudzes skolas skolotājs un skolēni, rekrūši, muižas dārznieks, ķesteris, krodzinieki, ubagi un pat kāzu muzikants. Līdz mūsu dienām saglabājušies un LNVM glabājas 209 zīmējumi, 206 no tiem portreti.

Jautāta, kāpēc A. G. Bose izvēlējies portretēt tieši savas draudzes locekļus, Anita Meinarte vērtē, ka „viņš, labi pazīdams cilvēkus,  gribējis par tiem daudz pateikt vizuālajā formā”. Portretu reģistrā ir saglabājušās piezīmes par vairākiem cilvēkiem, kas viņus raksturo.

„Ja lūkojamies uz šiem portretiem, jautājumā, kur rodas šo portretu analoģijas laikmeta kultūra, redzu divas lietas, kas saduras:  Tērbatas universitātē pie Zenfa zīmēšanas pamatus apguva gandrīz visi studenti, kas pierakstījās,  tās noderēja tautsaimniekam, juristam un arī mācītājam. (..) Teologam, kas ir garīga darba cilvēks, viņam māksla ir ikdienā visapkārt, kāpēc viņam neizmantot savas zīmētāja prasmes laikmetā, kad dzimst fotogrāfija,” analizē Ojārs Spārītis.

„Ja tajā brīdi Ēveles mācītājam pensija būtu tik liela, ka viņš varētu nopirkt fotokameru un taisīt dagerotipijās savu zemnieku tipāžus, viņš būtu sakrājis lielisku foto kolekciju. Viņš izvēlējās to attēlošanas principu, kas sdeva viņam iespēju fiksēt nemirstīgā un neizbalojoša veidā portretus, kuriem piegājis ar zināmu vienkāršojumu un primitivizāciju.”

Ojārs Spārītis norāda, ka A. G. Bose ir radījis pretrunīgu, bet sociālu bagātu portretu galeriju, ko tagad varam vērtēt no mākslas citādi nekā agrāk mākslas vēsture rakstīja. „Turklāt Anita Meinarte ir aizsākusi sociālās mākslas vēstures rakstīšanu, jo šie tipāži atklāj par Ēveles muižas ļaudīm to, kas viņi ir bijuši. No portretu galerijas var vilkt laukā saistošu informāciju, kādi bijuši raksturi, nodarbošanās. Varam jautāt, vai pārstāv caurmēra Latvijas sabiedrību tajā laikā, vai tā bija izlase, kas izpelnījās mācītāja uzmanību,” bilst Ojārs Spārītis.

Anita Meinarte  iepazīstina ar stāstu, kā zīmējumi nokļuvuši LNVM krājumā. Pirmo reizi tiem uzmanība pievērsta 1896. gadā, kad notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Vienojoties ar toreizējo Ēveles mācītāju, uz Rīgu atvesti 70 zīmējumi, taču nav ziņu, vai visi izstādīti. Pēc vairākiem gadu desmitiem Henriha Boses atraitne šos zīmējumus pārdeva Pieminekļu valdei pirms repatriācijas 1939. gadā.

Antona Georga Boses dzimtas pārstāvjiem ir bijusi nozīmīga vieta Latvijas kultūras un mākslas vēsturē. Antona Georga Boses pusbrālis bija pazīstamais vācbaltu portretists Ernsts Gothilfs Bose (1785–1862), kura dēls arhitekts Haralds Jūliuss fon Bose (1812–1894) projektēja Rīgas biržas ēku.