“Svarīgi bija izcelt varas tēmu, par varas sušķiem, kas iedomājušies, ka var bīdīt un virzīt cilvēkus, viņu gribu, vai apstopēt. Tas ir galvenais motīvs,” min izrādes režisors Mārcis Lācis.

Franca Kafkas "Process" Jaunajā Rīgas teātrī. Kultūras Rondo studijā iestudējuma režisors Mārcis Lācis un literatūrzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms.

“Kafka ir viens no atslēgas autoriem 20. gadsimta cilvēku un pasaules attiecībām. Viņš pats kā cilvēks tipisks paraugs 20. gadsimta cilvēka eksistences problēmām. 

Meklēdams patvērumu literatūrā, viņam izdevās personisko pieredzi pavērst tādā formā, ka tie spēja uzrunāt plašus cilvēku slāņus.

Meklēdams patvērumu literatūrā, viņš ienes tajā 20. gadsimta problemātiku. Paplašināja literatūrās robežas, tā apliecinot, ka literatūra nav patvērums, tā ir dzīves spogulis,” analizē Ojārs Lāms.

Mārcis Lācis  “Procesa” iestudējumam veidojis skatuvisko adaptācijā un režiju. Iestudējuma scenogrāfi – Mārcis Lācis un Artūrs Arnis, kostīmus veido MAREUNROL'S, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons, muzikālā noformējuma autors – Toms Auniņš. Jozefa K lomā – Toms Veličko, kuram šī ir pirmā sezona JRT; lomās – Andris Keišs, Ivars Krasts, Reinis Boters, Ģirts Krūmiņš, Klāvs Mellis, Jevgēnijs Isajevs, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Inga Tropa un Anna Nele Āboliņa.

Franca Kafkas (1883–1924) mistikas piesātinātais šedevrs, kuru pats autors bija lēmis iznīcībai, ir birokrātisko labirintu alegorija, kas sākas brīdī, kad Jozefs K, kādu dienu pamostoties, tiek apcietināts. Apcietināšanas iemesls netiek atklāts, taču Tiesas Prāva jau patstāvīgi rit savu gaitu.

“Dažādās pretrunas un sarežģījumi ļāva Kafkam radīt tekstus, kas nes tālāk gadsimta komplicētību, vērtē Ojars Lāms.

"Kafkas daudzveidība dod iespēju viņu lasīt atkal un atkal daudziem cilvēkiem un 21. gadsimtā likt arī uz skatuves."

Likuma un birokrātijas labirintus Kafka pārzināja visā to absurdā, ilgus gadus dzīvodams un strādādams šī “vaļa” vēderā. Tomēr par impulsu darbam pie jaunā romāna kļuva Kafkas personisko attiecību krīze – pēc saderināšanās 1914. gadā Kafka rakstīja, ka jūtas sasaistīts kā noziedznieks, savas attiecības sāka uztvert kā cietumu, līdz mēnesi vēlāk atsauca saderināšanos un metās rakstīšanā. Aizsāktais romāns tā arī netika pabeigts.

Kafka visus savus darbus gribēja iznīcināt – gan dzīves laikā nedaudzos publicētos stāstus, gan līdz lasītājam nekad nenonākušos manuskriptus, tostarp romānu fragmentus “Amerika”, “Pils” un “Process”. Lai savu dvēseli atbrīvotu no spokiem, kā viņš pats mēdza teikt. Viņa tuvākais draugs rakstnieks Makss Brods, kuram Kafkas testamentā bija uzticēts iznīcināt visus viņa dzīves laikā nepublicētos darbus, to neizdarīja. Tieši otrādi – viņš atstātos rokrakstus sakārtoja un sagatavoja publicēšanai.