„Tas būs stāsts par vienu dienu vecu cilvēku dzīvē.” Ar šo režisora Alvja Hermaņa teikumu pirms piecpadsmit gadiem Jaunajā Rīgas teātrī aizsākās darbs pie izrādes „Garā dzīve” – iestudējuma bez jebkāda literāra pamata, ko pilnībā veidojuši paši aktieri kopā ar režisoru un scenogrāfu. Izrādes nosaukums izrādījies pravietisks, jo „Garā dzīve” spēlēta jau četrsimt reizes, kļūstot par vienu no visu laiku visvairāk spēlētajām izrādēm Latvijas teātra vēsturē un arī par JRT vizītkarti ārzemēs. 

 

Ir neiespējami aptvert visu emociju spektru, ko četrpadsmit gadu laikā uzkrājusi „Garās dzīves” radošā komanda. Bet viņu atziņas ir tik krāšņas un pašpietiekamas.

Režisors Alvis Hermanis par to, kāpēc „Garo dzīvi” uzskata par svarīgāko izrādi savā karjerā: „Man bija doma, ka vajadzētu uztaisīt izrādi bez nekāda literāra materiāla. Uztaisīt izrādi no nekā. Jaunam režisoram tā ir jauna drosmes pakāpe. Toreiz bija tieši tas mēģināšanas veids, par kādu es sapņoju – ka mēs kopā ar aktieriem uzbūvējam pa ķieģelīšiem izrādi no paša sākuma. Tas bija ļoti skrupulozi, detalizēti un pamatīgi un niansēti. Un tas bija ilgi. Tieši tā, kā vajag taisīt izrādes. Nevis štancēt. Manuprāt, mēs to izrādi taisījām ar pārtraukumiem gandrīz gadu un bezgalīgi slīpējām. Un izrādes nosaukums izrādījās pravietisks, jo tā tiek spēlēta jau tik ilgi un es domāju, ka arī vēl tiks spēlēta ilgi. Tik, cik aktieru dzīve būs gara, tik, es domāju, arī šo izrādi spēlēs. Tas, ko mēs sākumā pa jokam domājām, ka spēlēs tik ilgi, kamēr aktieru īstais vecums savienosies ar varoņu vecumu, varbūt nemaz nebūs nekāds joks.”

 
“Domāju, ka mēs būtu mazliet citi cilvēki, ja mums ķermenī nebūtu šīs “Garās dzīves” 400 izrāžu pieredzes,” vērtē aktrise Guna Zariņa.