"Grāmata ir nozīmīga, jo Debors pievēršas sava veida modernas sabiedrības, kapitālisma sabiedrības kritikai. Priekšplānā izvirza izrādes sabiedrības konceptu. Norādot, ka sabiedrība vadās no masu mediju noteiktiem rāmjiem, gatavām klišejām," sarunā raidījumā Kultūras Rondo norāda mākslas zinātniece Andra Silapētere.

Par franču teorētiķi un filozofu Giju Deboru un viņa grāmatas “Izrādes sabiedrība” nozīmi pasaules kritiskās domas attīstībā un tulkojumu latviešu valodā - saruna ar mākslas zinātnieci no Latvijas laikmetīgā mākslas centra Andru Silapēteri un kulturologu Denisu Hanovu.

“Debors to saraksta šo darbu 1967. gadā un tā ir 221. tēze, kas apkopo un ietver situanicionistu domāšanu un viņiem svarīgās nostājas. Tā bija domu biedru grupa, kuru vienoja interesē par urbānismu kā ideoloģiju. Viņi ievieš jēdzienu psihoģeogrāfiskā pētniecība, viņi dodas pastaigās pa pilsētu bez mērķa, mēģina uztvert, kas ir situācijas un nosacījumi, ko pilsēta uzsver gājējam,” skaidro Andra Silapētere.

“Izrāde ir kapitāls tādā uzkrāšanas pakāpē, ka tā kļūst par attēlu,” Deniss Hanovs citē Debora 34. tēzi. “No šī brīža, no šīs tēzes var sākt var runāt, ko viņam nozīmē izrāde. Jau 18. gadsimtā uztvēra politiskos procesus teātra ietvaros, drāmas ietvaros. Viņš balstās senajā vizuālajā tradīcijās, kur drāma kā darbība ir arī politiskā valoda. Viņš kā neomarksists mēģināja kritiski revidēt Marksa tēzes. Viņa teksts ir veltīts tēzei, ka strādnieks attālināts no ražošanas procesa un rezultāta. Debors to revidēja: Kapitālisms nekur nav pazudis, pārdzīvojis revolūcijas un satricinājumus. Izrāde ir ražošanas totalitārisms, vienalga, vai tā ir tirgus vai plānošanas ekonomika.