Klajā nācis vēl viens cieņas un mīlestības apliecinājums Liepājas teātra aktrišu folkloras kopas „Atštaukas” dalībniecēm. Viņu bijušais režisors Andrejs Migla uzrakstījis grāmatu, kurai devis nosaukumu "Kurzemes spraunās atštaukas". Grāmatu klajā laidusi Liepājas Universitātes izdevniecība "Liepa". Grāmata ir stāsts par Liepājas aktrišu folkloras kopas „Atštaukas” pieredzi 21 gada garumā.

Andreja Miglas grāmata "Kurzemes spraunās atštaukas" piedzīvoja spraunus atklāšanas svētkus. Grāmatā aprakstīti paši svarīgākie notikumi aktrišu folkloras kopas dzīvē un apskatāmas izteiksmīgas fotogrāfijas no koncertiem un festivāliem, no Liepājas teātra izrādēm. Kopīgajā katrai atvēlēta sava daļā, tomēr ansamblis ir tas, kas vieno. 

“Svarīgs tas gars, kas valda, ja var uzturēt gadu, tad pazūd viņu gadi. Viņas māca latvisko pašcieņu, ko nevar iemācīt teorētiski, bet ar savu stāju, priekšnesumu, būtību,” tā par savas grāmatas varonēm saka Andrejs Migla. 

Autors, kas ilgus gadus arī strādājis kopā ar "Atštaukām" kā režisors Liepājas teātrī, atzīst, ka darbs nav bijis viegls, jo pateicis gan sev, gan aktrisēm: "Atbildīgs par katru vārdu būšu es, bet, lai būtu interesanti, jāstāsta viņām."

“Atštauku” vadītāja Ināra Kalnarāja atklāj, ka Andrejs Migla prasījis perfekti datus un notikumus, bet

“kas to visu var atcerēties, mums tik ir prātā tās nerātnības, tās nebūšanas, kas tajā pasākumā bija, ciemiņi, kas bijuši. Tādu precizitāti neviens vairs nevar atcerēties.”

Kalnarāja gan bilst, ka viņai ir savākts un apkopots, kur un kad šī 21 gada laikā bijuši koncerti, gadā tās ir ap 130 uzstāšanās, kur vēl folkloras skoliņas, kāzas, bēres kristības. 

“Andrejs pateica - neko sliktu šajā darbā, nekādu rūpi, neko. Kad lasīju, no labā un pozitīvā raudiens nāca, kaut mēs tādas varētu būt...” komentē Kalnarāja. Pats grāmatas autors uzskata, ka šis ir darbs dokumentāli komplimentārā žanrā.

"Atštaukas" turpina aktīvi darboties - gatavojas festivālam "Baltica", brauks uz ielīgošanu Jūrkalnē, uz burdona festivālu, uz Līvāniem ciemos, Mazirbi ciemos.

“Bet neaizmirsīsim, ka paliekam arī vecākas un tas mums patīk vislabāk,” stāsta Kalnarāja. “Kad sanākam kopā, kad bijām jaunas, runājām, kā aug bērni, par lomām strīdējāmies, par režisoriem. Tagad par kaulu sāpēm, par acu redzēšanām un neredzēšanām, pa dzirdi vēl nav runa. Sanākam kopā, tad 10 – 15 min ir “vistu kūts”, kur visas kliedz reizē - visu izstāsta, visas visu dzird tajā troksnī, tad iestājas miers un tad strādājam.”

"Atštaukas" muzicē jau 21 gadu. Varbūt viņas gadus skaita no Jāņiem līdz Jāņiem - Jāņos bijuši pirmie koncerti, Jāņos teikti un saņemti pirmie spēka vārdi.