Leģendārajam aktierim Harijam Liepiņam šoziem apritētu 90. Jau 19 gadus viņa nav mūsu vidū, taču  kinofilmas, izrāžu ieraksti, raidlugas un cilvēku atmiņas glabā šī spilgtā aktiera tēlu. Harija Liepiņa dzimšanas dienā 15. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tikās aktiera dzīvesbiedre Mudīte Šneidere un četri mūsu laika aktieri, kuri ieguvuši Harija Liepiņa balvu, lai atcerētos, mēģinātu izprast talantīgo amata brāli.

Harijs Liepiņš dēvēts par Smiļģa aktieri, tā uzskatījis arī viņš pats.  Un kā atmiņās raksta Venta Vecumniece: „Hariju Liepiņu ar vistīrāko sirdsapziņu var saukt par pēckara paaudzes Smiļģa aktieri, kas savā talanta spilgtumā, artistiskuma virtuozitātē un dziļā emocionalitātē atbalsojās savam dižajam meistaram.”

To apliecina arī Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, kad kāpnēs uz Smiļģa kabinetu, uz otro stāvu, rāda fotogaleriju, tajās Harijs Liepiņš redzams nozīmīgās lomās, daudzas no tām atveidojis arī Smiļģis. Stāstot par Harija Liepiņa lomām, Jānis Siliņš min, ka aktiera būtība, „viņš bija spiests dzīvot tajā laikā [padomju laikā], radīt izcilas lomas, iekšēji būt nemierā ar to nebrīvi, kas bija apkārt. Tas viņam bijis, man liekas, ka tas ir iekšēji apslāpēts, kas izpaudās formā, žestos, gaitā attieksmē, piepaceltā runā”.

„Atmosfēru mācēja uztvert (..) Ārkārtīgi prata turēt formu, iekšējo saturu ieliekot spilgtā formā, viņam nekas nepatika remdens. Vienkāršība, skaidrība, kaislība ir viņa moto, tāpat kā Smiļģim,” uzskata Jānis Siliņš.

15.decembrī Harija Liepiņa dzimšanas dienā Jānis Siliņš Smiļģa kabinetā bija saaicinājis četrus Harija Liepiņa balvu ieguvušus aktierus un Harija Liepiņa dzīvesbiedri, aktrisi Mudīti Šneideri, kurai pasniedza rozi. Sarunā piedalās pirmais Harija Liepiņa balvas ieguvējs - Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga, Dailes teātra aktieri Juris Žagars un Ģirts Ķesteris, un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš.

Juris Žagars bilst, ka Harija Liepiņa balva vairāk ir leģendas balva, tāpēc to varētu piešķirt ne katru gadu, bet kad ir pienācis īpašs brīdis. Juris Žagars arī bilst, ka lepojas ar to, ka ieguvis šo balvu, jo tā ir īpaša balva. Harija Liepiņa portrets viņam stāv uz grimgaldiņa.

„Cilvēks otru mūžu izdzīvo līdzcilvēku atmiņās,” atzīst Gundars Āboliņš, atminoties Hariju Liepiņu. „(..) Man ir tā laime, esmu ar Hariju Liepiņu spēlējis uz vienas skatuves. Esam vairākas izrādēs bijuši kopā.”

„Kā partneris bija suģestējošs, ar harizmu, ar jaudu gāja, tur nebija nekādas remdenības, bija laiki, kad to uzskatīja par pārāk teatrālu un samākslotu,” atminas Gundara Āboliņš.

„Kā partneris viņš vilka līdzi, viņš deva impulsus, intonāciju. Ja precīzi viņa rakstā spēji iekļauties, tad juti, ka brauc ar viņu vienā tempā. Ja mēģināji kaut ko savu darīt, pakriti zem viņa riteņiem un tevi samala. Formu viņš izstrādāja precīzi.”

Ģirtam Ķesterim, kurš  Liepiņa balvu ieguva 2009. gadā,  pirmā sastapšanās ar Hariju Liepiņu teātrī bijusi pat stindzinoša.

„Atceros pirmo mēģinājumu, kad pat fiziski nebiju spējīgs ieiet mēģinājumu telpā, jo šis ikonizētais aktieris, kurš ir nesasniedzams, izraisīja manī šoka stāvokli tuvu ģībonim,” stāsta Ģirts Ķesteris. „Ar laiku es to pārvarēju, saskarsmē sākām pierast viens pie otra un pieņemt, ka jāspēlē kopā. Viņa poētiskā pasaules uztvere nebija sentimentāla, ja viņš bija patiess, tad tas nerobežojās ar patiesību, kas būtu patīkama un visiem pieņemama.”

Ģirts Ķesteris arī min, ka centies kādreiz Hariju liepiņu atdarināt, bet tas ir neiespējami, tāpat kā neiespējami ir atdarināt Uldi Pūcīti. Ja aktieri ir neiespējami atdarināt, tad viņš ir unikāls.

„Viņam tas spēks nest uz saviem pleciem teātri bija piešķirts” Mudīte Šneidere atminas laiku, kad pati ienākusi teātrī.