“Latviskā attieksme pret bailēm un bailīgo un nezināmo, nosacīti citu pasauli, kas nav ar mūsu jutekļiem pieejama gandrīz vienmēr ir ar gaišu smaidu, vai nu groteski vai mazliet ironiski, nav ārkārtīgi sakāpināts dramatisms,” Kultūras Rondo, raksturojot gaidāmo koncertuzvedumu „Četri latvju spoku stāsti”, atklāj diriģents Kaspars Putniņš.

"Četri latvju spoku stāsti. Melnā komēdija vienā daļā" ir koncertuzvedums, ko radījuši Kaspars Putniņš, Jēkabs Nīmanis, Reinis Suhanovs. Kopdarbs unikālā veidā apspēlē Halovīna jeb visu svēto dienas fenomenu latviskā garā. Veļu laikā, kad dienas kļūst īsas, rītus pārņem miglas mistika, bet vakarus iezīmē tumsa, Latvijas Radio koris izjauc tradicionālās robežas. Uzveduma izrādes paredzētas 30. un 31. oktobrī un 1. novembrī mūzikas namā “Daile”.

“Plānojot sezonu, 30. oktobris uzrunāja un prasījās pēc komentāriem. Sākam domāt ar Jēkabu un Reini, kā šo tēmu apspēlēt. Pavisam drīz nonācām pie secinājumiem, ka gribam nevis Halovīna apspēli, bet runāt par bailīgo un šausmīgo izteikti latviskā mērcē. Mūsu kultūrā šī tēma un emocija plaši pārstāvēta, bet profesionālā skatuves mākslā nav pārāk daudz mēģinājumu bijuši to realizēt un pētīt. Nonācām pie secinājuma, ka vēlamies dažu klasikas darbus – Jānim Zālītim, Jēkabam Graubiņam, Emilim Melngailim ir darbi, kas runā par šo tēmu spilgti un interesanti. Tad pārējās muzikālās lietas ir Jēkaba sarakstītas un vēl daži Kristapa Pētersona skaņdarbi," programmu raksturo Putniņš.

"Bailes ir mūsu eksistences daļa, tāpēc nepārsteidz, ka tas šad un tad parādās uz skatuves un lasāmā formātā. Mūs interesē, kā tas parādās mūsu kultūrā," uzskata Putniņš.

"Man bija konkrēts uzdevums izstāstīt dažus stāstus. Mani atskaņojumi, kas attiecas uz kora mūziku šajā koncertā, būs mēģinājums izstāstīt konkrētus spoku stāstus vai specifisku situāciju nospēlēt. Būs tiešām arī četri stāsti, kurus izstāstīs koncerta laikā. To saknes meklējamas 20. gadsimtā," sarunā iesaistās komponists Jēkabs Nīmanis. "Paņēmām hrestomātisko žurnāla “Zīlīte” 1991. gada izdevumu, tur smēlāmies šo to, vēl paņēmu vienu Jāņa Vainovska poēmu (20. gadsimta sākuma teksts), izveidoju kā kora mūzikas stāstījumā a cappella ar teicēju."

Uzvedumā Jēkabs Nīmanis saspēlē ar pianisti Agnesi Egliņu veidos arī instrumentālus stāstus. Nīmanis spēlēs basklarneti, viņš atklāj, ka šī instrumenta tumšā zemā skaņa precīzi iekrāso krāsas, kas vajadzīgas. Savukārt  komponista Kristapa Pētersons darbi uzburs avangarda mūzikas ainas, kas daudziem šķiet biedējošas. "Laikmetīgā māksla bieži iedveš nepazīstamā un bailīgā horizontu," bilst Nīmanis.

"Mēs meklējam latviešu identitātes baiļu skaņu, kā to izstāstīt, kā izdziedāt," vērtē Nīmanis.

Nīmanis atzīst, ka šajā programmā nodarbojas ar radošiem eksperimentiem. "Prieks, ka koris var izpildīt tos, ka tie arī attaisnojās. Patīkami pamēģināt ko jaunu un redzēt, ka tas dzīvo," bilst komponists.

"Baiļu faktors visu laiku līdzi pastāvošs jebkurā brīdī, kad mēģinām kaut ko jaunu. Komponistam tāds darbs mēģināt ko jaunu un riskēt, un jāsadzīvo ar tām bailēm. Bet tas saistās ar zināmu piedzīvojumu. Risks, kas ietverts frāzē “Ja nu...”. ietver arī iespēju, ja nu sanāk labāk, nekā bija iecerēts. Ir liela motivācija meklēt un riskēt," tā Nīmanis.