Šis ir mākslinieces un literātes Hildas Vīkas 120. jubilejas gads. Viņas dzīve ritējusi ne tikai Rīgā, bet arī Dobelē, tādēļ Dobeles novadpētniecības muzejā visu gadu skatāms gleznu cikls – Hildai Vīkai 120. Bet novembrī Dobeles muzejā plānota jubilejas izstāde, kurā būs skatāmi visi muzeja krājumā esošie mākslinieces darbi. Rudenī būs arī konference, kas risināsies gan Rīgā, gan Dobelē. Savukārt šonedēļ Rīgā notika Hildas Vīkas dzejas pēcpusdiena un grāmatas "Hilda Vīka Dobelē un Rendā” atklāšana galvaspilsētā. 

Hildu Vīku vairāk zinām kā mākslinieci, mazāk kā dzejnieci un rakstnieci. Savā daiļradē gan vizuālajā mākslā, gan literatūrā viņa izmantojusi autobiogrāfiskus motīvus, kuros ikdienas ritums saplūst ar iztēli. Viņas daiļradē atklājas romantiski noskaņota, idealizēta, reizēm sentimentāla sievietes pasaule.

Jauno ārstu gleznai nolūko teātrī

„Tie bija pieci intensīvi pazīšanās gadi, Vīkas vēstuļu man ir vesels kalns, nodotas Misiņa bibliotēkā,” par pazīšanos ar Hildu Vīku stāsta ārsts un rakstnieks Jānis Liepiņš.

"Viņa gribēja, lai visi viņu atzīst, gan glezniecībā gan literatūrā. Ja kaut kas nebija, cēlās pretī. Čaks saka, ka viņa ir maiga, bet, ja vajag pamatprincipus aizstāvēt, ir asa kā nazis.”

Dzejnieks un ģimenes draugs Aleksandrs Čaks rakstījis: "Hilda Vīka ir īsta latviešu sieviete: klusa, maiga, bet izšķirīgos brīžos, kad viņas dvēsele likta svaru kausos, var būt arī cieta kā krams. Viņa atgādina līganu, smagu ūdensrozi, kas lēni līgojas pretim jūsu prātam un jūtām, bet, tikko jūs pieskarsieties tai ar asu, draudošu roku, sajutīsiet tās lielo pretestību, kas slēpta dziļi tumšajā ūdens dzelmē.”

Hilda Vīka ir padomju varas represētā rakstnieka Viktora Eglīša dzīvesbiedre. Vīra ietekmē pievērsusies dievturībai, sacerējusi mitoloģizētas ainas. Gleznojusi portretus un pašportretus, romantiskas un dzejiskas latviskas dzīves ainas, vēlāk pievērsusies akvarelim. Dzejas pēcpusdienā savās atmiņās par Hildu Vīku dalījās mākslinieks Uldis Zemzars, mākslinieces piemiņas glabāšanu apliecināja dobelnieki. Albumā „Hilda Vīka Dobelē un Rendā”, kas izdots jau pavasarī un atklāts Dobelē, iekļautas ne tikai gleznu reprodukcijas un fotogrāfijas, bet arī biogrāfiskas ziņas par mākslinieci un rakstnieka Jāņa Liepiņa „Lūkojums uz Hildu Vīku”. Māksliniece vairakkārt portretējusi tolaik jauno ārstu Jāni Liepiņu. 

"Manā izpratnē viņa ir izcila gleznotāja, brīnišķīgi, ka spēja parādīt sevi arī kā literāte,” atzīst Jānis Liepiņš. Viņš atklāj, ka tajā laikā nav augstu vērtējis Hildas Vīkas literāro darbību, tāpēc kādā grāmatā viņa ir Hildas Vīkas ieraksts „Manas dzejas neatzinējam”. „Tajā laikā sajūsmināts nebiju, jo viņas dzeja likās vecmodīga. Bet ar laiku viss mainās,” bilst Jānis Liepiņš.

"Iepazīstināja mani ar Vīku Mirdza Ķempe "Spēlēju dancoju" izrādē Dailes teātrī. Viņa sēdēja vienu rindu aiz mums, Ķempe pagriezusies iepazīstināja. Kad beidzās izrāde, viņa lika man Vīku pavadīt līdz mājai. Tas bija 50. gadu otrā pusē,” atklāj Jānis Liepiņš. „Tajā pašā reizē viņa uzaicināja mani uz Dobeli, lai pozētu portretam. To arī apņēmos darīt. (..) Rendā vēl divus portretus uzgleznoja.”

Hilda Vīka vērojusi jauno ārstu izrādes laikā un uzaicinot pozēt, teikusi "Jūs, jauns cilvēks, nosēdējāt izrādi četras stundas, prom neskriedams un nedīdīdamies, būsiet labs modelis."

Jānis Liepiņš atzīst, ka ir Hildas Vīkas glezniecības cienītājs, īpaši viņas akvareļu. "Viņa neteica, ka glezno akvareli, bet zīmē un pēc tam izkrāso. Tā bija viņas metode," tā Jānis Liepiņš.

Apmēram nedēļu ilgā pozēšana pie Hildas Vīkas bijis nieks, salīdzinot ar pozēšanu pie mākslinieces Felicitas Pauļukas, kur vajadzējis veselu gadu pa četrām piecām stundām pozēt, stāvot kājās.

Hildas Vīkas gads Dobelē

Dobeles novadpētniecības muzeja krājumā ir 58 Hildas Vīkas darbi - gleznas, akvareļi, zīmējumi, arī daudz personīgo lietu – dokumenti, fotogrāfijas, brāļa rakstītās vēstules, atklāj muzeja krājuma glabātāja Iveta Gudiņa. Turklāt jubilejas reizē muzejā cenšas izlikt aplūkošanai visus darbus.

Šo gadu Dobeles muzeja darbinieki ir pasludinājuši par Hildas Vīkas gadu. Tiks izdots līdz šim nepublicētais romāns „Dobeles karalis” un novembrī būs plaša Hildas Vīkas jubilejas izstāde.

Tā nebūs tikai 120. jubilejas reize, kurā atgādināt par Hildu Vīku, uzsver Iveta Gudiņa, viņa ir pārliecināta, ka pētījumi un interese par mākslinieces veikumu turpināsies.