„Kāda brīdī sapratu, ka šis darbu kopums ir savā ziņā kā klusā daba un „Daba klusē” ir apvērsts klusās dabas jēdziens, kas viens otru papildina,” raidījumā Kultūras Rondo, stāstot par izstādi un grāmatu „Daba klusē” atklāj māksliniece Ieva Jurjāne.

Ievas jurjānes personālizstāde „Daba klusē” līdz 17. novembrim aplūkojama galerijā „Alma”,  savukārt Ievas Jurjānes grāmatu „Daba klusē” izdevis apgāds "Neputns”.

 

 

Ieva Jurjāne raksta:

"(..) Figūras ir cilvēki savā kailajā būtībā, attīrīti no visa liekā. Rotaļīgi kā mīti, tie sastopas ar Dabas mitoloģiju. Satikties ir vilinoši, skaisti un baisi. Un ironiski. Daba klusē, varbūt uz mirkli sastingusi, pirms aprīt šīs cilvēciskās būtnes, bet varbūt, lai ļautu tām saplūst ar eksistences “pamatelementiem” savstarpējā harmonijā un mīlestībā.

Dabas klusēšana provocē cilvēka dzirdēšanu.

Dabas klusēšana sevī ietver visu.”

 

"Pirms uzgleznoju pirmo šīs sērijas darbu, vispirms vizualizēju savā iztēlē, kas tas varētu būt. Man bija jārada cilvēks. Visās epizodēs, kas attēlotas kontekstā ar dabas elementiem, ir kaut kāds galvenais varonis. Tas ir cilvēks. Vajadzēja radīt vispirms porcelāna figūriņas samazinātā izmērā, tad es tās ievietoju dabā vai kontekstā ar kādu dabā atrastu spēcīgu vizuāli nozīmīgu elementu un veidoju tādu kā uzstādījumu. Visi gleznojumi ir no dabas," stāsta Jurjāne.

Iepazīstinot ar darbu tapšanas gaitu, Jurjāne atklāj, ka "pārsvarā šajos uzstādījumos, kas ilgstoši gleznoti, savā ziņā man kā tāds meditatīvs process, ir kaut kāda veida apcere par brīžiem, kad cilvēks ir viens kaut kādu savu dziļu pārdzīvojumu iekšienē vai priekšnojautās, vai satricinājumu procesā. Visos dzīves posmos no dzimšanas līdz nāvei, kad cilvēks tiek konfrontēts pats ar sevi. Kad, iespējams, viņam ir vajadzīgs dabas klusums, nevis cilvēku radītais troksnis, lai apvērtu kaut par cilvēku, par cilvēku kontekstā ar viņa dzīves nogriezni, ar tā ietilpību un jēgu, ko katram ir jāmēģina piešķirt".

"Tā kā esmu saistīta ar skatuves un kino darbu, nevaru uzgleznot bildi, kurā nebūtu ietverta iekšējā dramaturģija. Man kaut ko tādu vajag risināt," norāda māksliniece.

Grāmatā ir pat vairāk darbu ietverti, nekā eksponēti izstādē. Māksliniece skaidro, ka, izliekot galerijā darbus, ir jāizsver, lai telpa nebūtu pārblīvēta. „Citreiz viens unikāls darbs var zaudēt, ja viņam nav telpas domāšanai,” Jurjāne. Tāpēc vairākas reizes pārkārtojot darbus galerijā pieņemts lēmums no dažiem darbiem attiekties, lai citi varētu veiksmīgāk sevi parādīt. Šajā gadījumā veiksmīgi, ka turpat blakus ir arī grāmata, kurā var redzēt arī pārējos darbus.

Jurjāne vērtē, ka ir nozīmīgi, ka var pabeigtākā formā kā grāmatā formulēt savu darbu. Tas piedod citu dimensiju. „Telpiski piedzīvot darbus galerijā ir viens, šķirstot grāmatu – kas cits. Grāmatu var tūrēt mājās, var skatīties galerijā. Galvenais jau, kas notiek cilvēka asociācijās,” atklāj Jurjāne.

Māksliniece atklāj, ka sākumā bijusi doma veidot grāmatu, kas atgādina akvareļu albumu. Veidot grāmatu, kurai būtu kāja atstutēšanai, lai plauktā varētu eksponēt darbus mājas apstākļos. Taču tā bija sarežģīta konstrukcija, ko nolēma neattīstīt.