Pagājušajā nedēļā Latgales vēstniecībā Rīgā atvēršanas svētkus piedzīvoja Ilmāra Meža pētījums „Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Latgale”. Kas tik interesants ir Latgales latviskajos uzvārdos, kāpēc to dēļ mums būtu jāšķirsta arhīvi?

Grāmata „Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos”, ko izdevusi Latviešu valodas aģentūra, patiesi, ir drīzāk statistika un ģeogrāfija, nevis lasāmviela. Divas trešdaļas grāmatas aizņem rādītāji. Proti – uzskaitīts ap 4000 uzvārdu, kas norāda uz Latgalē mītošajām dzimtām. Tie sakārtoti alfabēta secībā. Piemēram, Muktupāvels. Šai šķirklī uzzinām, ka šobrīd šādu uzvārdu nēsā 77 cilvēki, uzvārds nācis no Rožupes pagasta. Grāmatas veidotāji atsevišķus uzvārdus arī apvienojuši vienā šķirklī, jo bieži vien dažādām varām un valodām piederīgie činavnieki, tos pierakstījuši atšķirīgi. Piemēram, ‘Muktupāveliem’ ir pieraksta varianti ‘Muktupavelos’. Un tad seko īss skaidrojums no valodniecības viedokļa, proti, šim uzvārdam pamatā ir saliktenis, kas sastāv no ‘Mukt’ un personvārda ‘Pāvels’. Tad var spriest, cik daudz pārdomu šāds šķirklis raisa. Bet jautājums – kāpēc pētīt arhīvu materiālus, lai atrastu tajos senos dzimtu vārdus?

„Vispirms ieinteresēja iedzīvotāju skaits un sastāvs vēsturiski, kas īpaši Latgalē ir ļoti raibs,” atklāj Ilmārs Mežs. „Dažreiz bija vienā skaitīšanas tie paši cilvēki kā latvieši, pēc pieciem gadiem poļi, baltkrievi vai krievi vai otrādi. Man likās, kā tas tā var būt, jāskatās pēc uzvārdiem.”

„Uzvārdi vienkārši ievilka, fascinējoši no citiem gadsimtiem. Pierasts – Kalniņš, Bērziņš, Krūmiņš. Bet šeit gadsimtu vēsmas jau pat nesaprotamas, ar daudzām nezināmām, acīmredzot aizmirstām nozīmēm. Nelika jau cilvēkam vārdu, ko neviens nesaprata,” turpina Ilmārs Mežs. Viņš arī stāsta, ka pārsteidzis uzvārdu senums.

No vienas puses šī grāmata ir sausa statistika, uzziņu literatūra, arhīvu datu parocīgāks apkopojums. No otras – tas ierosina bezgala daudzas jaunas tēmas tālākai pētīšanai. Ilmāram Mežam tātad tie bija demogrāfijas jautājumi, kā cilvēki gadsimtu gaitā ir pārvietojušies.

Darbam par pamatu ņemti 1935. gada tautas skaitīšanas dati, kas ir vispilnīgākā. Viņš šo tautas skaitīšanu salīdzinājis ar tām, kas notikušas pirms – 19. gadsimta beigās un pēc, ar 1941.gada tautas skaitīšanas datiem, kur jau skaidri atspoguļojas Otrā pasaules kara un deportāciju sekas.

Grāmatai ir vairāki priekšvārdi, katrā no tiem uzvārdi analizēti no mazliet cita skatu punkta. Vēsturnieks Muntis Auns skaidrojis, kādi dokumenti vispār bijuši pieejami par Latgali kopš 16. gadsimta un kādos brīžos Latgales zemnieku uzskaite, tātad – vārdu pierakstīšana veikta. Tie avoti ir baznīcgrāmatas, arī mainoties zemes pārvaldītājiem revīzija bija nepieciešama, reizēm – arī karu laikā. Ilmārs Mežs atzīst, ka lielāko pārsteigumu viņam sagādājusi atskārta, cik šie uzvārdi, dzimtas vārdi Latgalē ir seni. Uzvārdu rašanos parasti saistām ar dzimtbūšanas atcelšanu, 19. gadsimtu, Vidzemē tieši tad tika masveidā doti uzvārdi, nebeidzamie Liepiņi, Kalniņi. Pārsteidzošā kārtā izrādījies, ka Latgalē uzvārdi atsevišķām dzimtām fiksēti daudz agrāk, pat no 16. gadsimta. Kādi tie bija? Reizēm tie bija vietvārdi, mājvārdi un mūsdienās pat ir tāds paradokss, ka pati dzimta no apdzīvotās vietas, kas nes attiecīgo vārdu, jau ir aizgājusi, taču šis vietvārds joprojām pastāv. Pamatīgu pētījumu par dzimtas vārdu un vietvārdu attiecībām veikusi ģeogrāfe Otīlija Kovaļevska. Grāmatā ir arī vairākas kartes, kur atsevišķu dzimtas vārdu izplatība redzama vizuāli. Savukārt  no valodniecības viedokļa uzvārdus pētījusi Anna Stafecka. Eiropā uzvārdi sāka izplatīties 16. gadsimtā, un Latgale gāja kopsolī ar pārējo Eiropu. Tas skaidrojams ar to, ka katoliskajā Latgalē ar Tridentas koncila lēmumu bija noteikts, ka turpmāk visi kristāmie un laulājamie pierakstāmi. Lēmums ticis pildīts, lai arī diezgan lēni, apmēram 100 gadu laikā tā kļuvusi par vispārēju praksi, un tikai 18. gadsimtā uzvārdi jeb dzimtas vārdi Latgalē esot bijusi pašsaprotama lieta.

Grāmatai „Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Latgale” ir arī vairāki pielikumi. Ir iespēja, piemēram, meklēt nevis pēc uzvārda, bet pēc pagasta nosaukuma, ir tāds rādītājs, kas rāda attiecīgajā pagastā izplatītākos uzvārdus. Piemēram, ja tavu dzimtas uzvārdu pierakstītāji ir pārveidojuši, tulkojuši, un no Kalvja vai Kalvīša pēkšņi esi ticis par Kovaļu – tā kalēju sauc poliski, vai, piemēram, no Buļs literarizēts par Buli, tāda prakse bija Latvijas laikā, taču skaidri zini, no kuras apdzīvotas vietas, pagasta nāk tavi senči, var mēģināt sameklēt sava uzvārda sākotnējo variantu. Anna Stafecka pat mudina tos, kam tas svarīgi, vērsties un lūgt pēc vecajām baznīcgrāmatām, lai dzimtas uzvārdu turpmāk pasē un dokumentos ierakstītu pareizi, lai būtu mums visi tie Kriumi un Buļi. Ārkārtīgi interesanta sadaļa ir arī par palamām, izrādās – neko daudz tolaik cilvēku smalkjūtību nesaudzēja, daudzas no tām iztulkotas skan pavisam neglaimojoši, vai nu cilvēks par balamuti, blēdi vai kankarnieku nodēvēts, tiktāl, ka pat grāmatas sastādītāji reizēm atturējušies iedziļināties versijās par vārda nozīmi. Taču ir arī skaidrojumi, kas attiecīgo uzvārdu nēsātājus, iespējams, iepriecinās. Piemēram, Latgalē ir apdzīvota vieta Muļķi. Viena no versijām, ka šis vārds cēlies no baltkrievu vārda ‘mulka’ – cieta zeme. Tāpat uzvārds Diršs lietuviski skan gluži pieklājīgi – tā ir lāčauza. Plašāku stāstu par uzvārdiem, dokumentiem, kuros tie pierakstīti raidījumā Augstāk par zemi.

Taču vēl viens precizējums nepieciešams. Grāmatā izvēlēti 4000 uzvārdi, kas pētīti sīkāk, par kuriem ir atsevišķi šķirkļi. Uzvārdu Latgalē, protams, ir daudz vairāk.

„Galvenais princips uzvārda senā klātbūtne. No jebkura veida iebraucējiem mēģinājām atbrīvoties. Vai tie būtu krievu vecticībnieki, vai pat latviešu luterāņu no pareizticīgie, kas 19. gadsimtā ieradās,” skaidro Ilmārs Mežs.