“Ilzes Konstantes darbs ir mēģinājums izprast mūsu sarežģīto pagātni, aicināt sabiedrību uz diskusiju. Priviliģētie ir bijuši pie visām varām, kas labi iekārtojušies, spējuši sadzīvot. Viņas darbā parādās visa realitāte. Man šķiet, darbs ļoti vērtīgs, aicina uz diskusiju. Tās nav raganu medības, kā to mēģina uztvert, ka viņa nonievā bijušos varenos un titulētos. Viņa parāda varas tehnoloģiju. Tas ir šī darba lielākais nopelns," pētījumu vērtē vēsturnieks Ainārs Bambals.

Staļina laiks Latvijas vizuālajā mākslā – darbinieki, kas noteica Mākslinieku savienības, Mākslas akadēmijas un mākslas muzeju ideoloģisko virzību, kopsakarības starp dažādajām valsts institūcijām. Par mākslinieku likteņiem un kalpošanu varai, amatam, slavai vai savam garam Kultūras Rondo studijā stāsta grāmatas „Staļina garā ēnā Latvijas tēlotājā mākslā 1940–1956” autore, mākslas zinātniece Ilze Konstante, kā arī mākslas zinātnieks Zigurds Konstants un vēsturnieks Ainārs Bambals.

“Drūms tas periods bija, diezgan ilgi domāju, vai ķerties klāt. Kad pabeidzu monogrāfiju par Jāni Osi, bija sakrājies arī no iepriekšējiem rakstiem daudz materiāla, kas bija vākts arhīvos un bibliotēkās. Domāju par šo tēmu, ka vajadzētu ķerties klāt līdz šim mākslas vēsturē nepētītajam periodam.

Pagāja kāds gads, pirms es uzdrīkstējos darīt zināmu izdevniecībā “Neputns”. Protams, vispirms aprunājoties ar dzīvesbiedru. Kad abās vietās teica – ķeries klāt, tad uzdrīkstējos darīt. Apzinājos, ka būs grūti. Sevišķi beigu posmā, kad viss būs jāvāc kopā. Darbs arhīvos un bibliotēkās man ļoti patīk.”

Ilzes Konstantes pētījums tapis aptuveni desmit gadu laikā, tas aptver laika posmu no 1940. gada, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, līdz 1956. gadam, kad pirmo reizi publiski izskanēja Staļina personības kultu atmaskojošās runas un Latvijā radās cerība liberalizēt staļinisko politiku. Sešpadsmit gadu posms Latvijas mākslas vēsturē līdz šim bijis viens no “baltajiem plankumiem”.

“Periods ļoti netīkams, es jau jūtu kāda ir attieksme no cilvēkiem. Cilvēks ir tā iestādīts, ka gribas ar savu valsti, saviem māksliniekiem, savām lielajām personībām var lepoties. Šeit ar ko lepoties ir maz. Viss šis periods, es negribu teikt, ka tas ir melnais periods, jo katrā laikā, pat visdrūmākajā, rodas zvaigznes, kas mirdz un mirdzēs, kamēr latviešu tauta pastāvēs.

Tajā pašā laikā, kad bija no pjedestāla jānomet daži spoži vārdi, radās jautājums, kādēļ tā? Kā varēja no vienas sabiedriski politiskās iekārtas tik pēkšņo pārorientēties uz otru? Pariet tajā kalpībā. 1940. gads, knapi Sarkanā armija bija pārgājusi robežu, jau bija pasūtījumi, tie tika pieņemti. Tapa staļini, tapa ļeņini...” vērtē Ilze Konstante.

“Ilze ir tā paaudze, cilvēki, kuri varbūt ir pēdējie, kas par to laiku var runāt. Runāt tikai pēc dokumentiem par šo laiku ir diezgan ierobežoti,” par to, kāpēc iedrošinājis dzīvesbiedri pētīt šo posmu Latvijas mākslā, bilst Zigurds Konstants. “Tajos laikos daudz notika bez rakstiskā - telefonsarunas, kuluāru sarunas. Tā ir tā daļa, ko Ilze ir baudījusi uz savas ādas. Viņa bija izdevīgā pozīcijā viņa bija tā saucamais vidējais ešelons. Tālu virs galīgā ierindas ešelona, bet ne pats augstākais. Daudz redzēja, kas notiek, bet netiek fiksēts rakstiski vai dokumentos. Viņa bija izdevīgā pozīcijā.”

Ainārs Bambals atminas Padomju Latvijas mākslas izstādi, kas 1988. gadā notika izstāžu zālē “Arsenāls”. Toreiz studenti par to smīkņājuši. Savukārt Ilze Konstante atklāj, ka grāmatas ideja kā turpinājums 1988. gada izstādei, ko toreiz veidojis Zigurds Konstants. “Nepameta tāda kā parāda sajūta. Izstāda izsauca lielu rezonansi,” bilst Ilze Konstante.

“Mans mērķis bija dot tādu kā rāmi šim periodam, mazāk runāt par pašu mākslu, par kādiem stiliem, ietekmēm vai novirzieniem. Vairāk to, kā šī jaunā vara strukturēja visu mākslu.

Tādēļ ir trīs lielās nodaļas: Mākslinieku savienība, Mākslas akadēmija un mākslas muzeji, kuros pēckara gados un arī pirms kara bija daudz mākslinieku vadībā un noteica atraisītības virzienus,” atklāj Ilze Konstante. “Runāt par pašu mākslu, kā katrs attīstījis savu rokrakstu, mainījies, tas nākamo pētnieku rokās. Man bija svarīgāk uzzīmēt ainu, kas izmainījās kopš 30. gadiem Latvijas mākslā.”

“Ilzes Konstantes lielais devums, pirmo reizi izvērtējot padomju mākslu padomju okupācijas varas apstākļos, būs atspēriena punkts nākamajiem pētījumiem. Viņa kolaborāciju neskar tik skaudri un tieši, bet ko kurš darījis padomju laikā un kādas bijušas attiecības ar varu, iezīmē. Nākamie pētījumi būs par mākslinieku sadarbību ar varu kolaborāciju un čekas maisiem,” vērtē Ainārs Bambals.

“Būtībā pašā mākslas saturā un stilistikā nekas īpaši nemainījās, jo ulmaņlaiks no vācu okupācijas laika un pēc tam Staļina laiks īpaši neatšķīrās. Bija līdzīgi, diktāts visu laiku bija. Izmaiņas bija cilvēkos, tas, kas viņos iekšā notika,” analizē Zigurds Konstants.

“Kas mainījās pēc Staļina ēras okupētajā Latvijā. Cilvēku sižetus nomainīja kolhoznieki, parādījās sarkani karogi mākslā, strādnieki ienāca mākslā. (..) Latvieši strēlnieki tika ekspluatēti mākslā. Padomju vara viltīgi izmantoja klišejas, daudzi piekrita sadarboties. Tas ir tas, ko runāju par kolaborāciju, konformismu, savu ērto vietu un lomu, spēja sadzīvot ar varu, jo ēst gribējās visiem. Līdz Staļina nāvei represijas bija reālas, 50.-60. gados tās bija rafinētākas: nepieņēma darbu uz izstādi, nedabūji darbu saistītu ar mākslas nozari savas skarbās runas vai uzskatu dēļ,” analizē Ainārs Bambals.

Ilzes Konstantes grāmatu „Staļina garā ēnā Latvijas tēlotājā mākslā 1940–1956” izdevis apgāds “Neputns”.