Turpinām iepazīstināt ar Purvīša balvas 2017 kandidātiem. Šoreiz stāsts ar Voldemāru Johansonu, kurš balvai izvirzīts par videoinstalāciju „Slāpes”. Rīgā darbs bija skatāms 2015. gada septembrī festivāla „Homo novus” ietvaros bijušajā tekstilfabrikā „Boļševička”.  Eksperte Inga Šteimane uzsver, ka Voldemāra Johansona videoinstalācija ir spilgts mākslinieka darbs, kurā ir gan konceptuāla struktūra, gan bezgalīgas emocijas.

Voldemārs Johansons savā radošajā darbībā apvieno attēlu, skaņu un zinātni, pēta uztveri un mūsu pieredzi par to, ko redzam un dzirdam. Lai arī dēvēts par jauno mediju mākslinieku, Voldemārs uzsver, ka ir mākslinieks un komponists. Viens no Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kurš guvis ievērību starptautiskā mērogā. Arī videoinstalācija „Slāpes”, par kuru izvirzīts Purvīša balvai, jau tikusi rādīta daudzviet ārpus Latvijas. Vētra okeānā piesaista uzmanību un liek uzkavēties ainavā, vērot nerimstošu ūdens kustību, vēju, lietu un troksni.

Mākslinieks pats saka, ka darbu varētu saukt par kinematogrāfisku gleznu, kurai klāt ir skaņa un vides apstākļi, kas palīdz atainot vētras sajūtu.

„Voldemāra Johansona darbs finālā ir pelnīti finālā, jo ir nedziestoša un nezūdoša,” vērtē mākslas zinātniece Inga Šteimane. „Šis ir spilgts Johansona darbs, kur ir gan konceptuālā struktūra, gan arī bezgalīgās emocijas, tādas utopiskas, pāri plūstošas emocijas, ko viņš spēj producēt. Darba konceptuāla struktūra balstās mūsdienu skaņu mākslas problemātikā. Tā ir sonoloģija. Johansons sasaucas ar tiem, kas strādā ar mūzikas uztveres simetrisko struktūru dekonstrukcijas. Viņš, līdzīgi kā citi skaņu mākslinieki pasaulē rāda, ka mūzikai nav jābūt sākumam, blakus partijai attīstībai vai trīsdaļu struktūrai. Vienkārši ir skaņas, kas plūst, virknējas, ir akustiskā telpa. Visvienkāršāk to ir panākt ar dabas skaņām, tās definējot kā skaņdarbu. Tas ir labi iznācis darbā „Slāpes”.

Viņš liek klausīties šalkoņā kā simfoniskā partitūrā. Ir labs balanss starp pragmatismu un mākslas neparedzamību, kas beigās dod filozofisko plašumu, kas ir šim darbam. Beigās uztveram katru sekundi un mirkli no attēla un skaņas, ka tas liekas kā brīnums.

Lai nākas sev jautāt: vari aiziet klints malā un paklausīties, vai nebūs tas pats. Mākslas brīnums ir tas, ka nebūs tas pats. Tā nav tīra daba, tā ir koncentrētāka piesātinātākā, tā ir tādā veidā pasniegta daba, kas mūs ved filozofiskajos vispārinājumos."

„Četrus piecus gadus strādāju no brīža, kad radās doma, līdz sapratu, kā varētu pasniegt un izveidot. Man vienmēr patikušas vētras, jūra, ūdeņi. Tā ir mana pasaule. Jūtos ieinteresēts piedzīvot tādus dabas notikumus, vai tie būtu kalni vai okeāna vētras. Reiz, nokļūstot lielā vētrā, sapratu, ka vēlos kaut ko darīt ar šo pieredzi. Pagāja ilgs laiks, lai pirmatnējo iespaidu iztulkotu sev un konceptualizētu, saprastu, vai vēlos darīt. Darbs radīts Fēru salās Atlantijas okeāna krastā 2015. gadā,” par darbu stāsta Voldemārs Johansons.

Voldemārs Johansons ir absolvējis Hāgas Karaliskās konservatorijas sonoloģijas institūtu un kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viss ko dara ir mūzikas vai kompozīcijas skatu punkts, tā māksliniekam pašam šķiet un uzsver, ka skaņa ir centrālā ass viņa darbos. Veidojis arī skaņas skulptūras. Voldemārs arī turpina darbu ar studentiem un ir jauno mediju pasniedzējs Liepājas Universitātē.

„Šajā darbā ir savijušies vairāki slāņi, kas man nozīmīgi,” ar darba vēstījumu iepazīstina Johansons, bet piebilst, ka uztvere ir katra skatītāja paša ziņā.

„Man svarīga ūdens masu kustība, ūdens masu satikšanās, šķidrumu dinamika, ko varam vērot kā ainavu, kas vienmēr ir līdzīga sev, bet neatradīsim divus vienādus kadrus šajā darbā. Tāpat darbs ir par pasaules un ekosistēmas pieredzējumu, par saskaršanos ar dabas īstenību un dabas fizikālajiem procesiem.

Man liekas, ka tās ir lietas, kas ir lielākas par cilvēka pastāvēšanu un pieredzi. Tādos brīžos ir reta iespēja satikt lielāku pasauli, ne tikai cilvēka pasauli, ko esam iedomājušies un ar jēdzieniem apzīmējuši, un izveidojuši ērtu un saprotamu.”