Ir, ko pētīt - Rainis un Aspazija atstājuši tik daudz mīklu...

Pagājušajā nedēļā Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā, notika zinātniskie lasījumi „Joprojām nezināmā Aspazija: biogrāfija, tulkojumi, recepcija”. Pēc muzeja atvēršanas Baznīcas ielā šie bija jau trešie lasījumi. Lasījumos piedalījās pētnieki no Latvijas Universitātes, no Kultūras akadēmijas,  Daugavpils Universitātes, Nacionālās bibliotēkas un no Raiņa un Aspazijas muzeja. Rainis un Aspazija atstājuši tik daudz mīklu, ka ir ko pētīt joprojām, uzsver literatūras speciālisti un,  ja pēta pirmavotus, tad vēl tik daudz nezināmā.

Zinātniskie lasījumi notika Aspazijas jubilejas nedēļā, jo 16. marts ir Aspazijas dzimšanas diena, taču arī zinātniskajos lasījumos tika minēti vēl citi datumi, kuros Aspazija svinējusi savu dzimšanas dienu. Kāds ir īstais Aspazijas dzimšanas datums? 

„Liekas pirmo reizi publiski tas parādījās, kad Aspazija svinēja savu 60. gadu jubileju 1928. gadā. Viņa uzstājās presē, ka jānovērš neskaidrības, kas attiecas uz viņas dzimšanas laiku. Tomēr dzimšanas diena jāsvin 17. martā. Ir vēl viena intervija, kur viņa it kā pamato, to, ka esot pusnakts bērns, ka māte to stāstījusi, pēc ieraksta baznīcas grāmatā, liekas, ka pusčetros dzimusi,” skaidro Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts Jānis Zālītis.

„Arī Rainis norādījis, ka 17. marts. Varētu to nepieminēt, kā daudzas pretrunas Aspazijas biogrāfijā, bet interesanti, ka Latvijas laika Aspazijas pasē un vēl citos oficiālos dokumentos visur norādīts 17. marts. Tā nav tikai Aspazijas izrunāšanās, tas ir arī dokumentēts. Kārtējā nezināmā Aspazija.”

Jānis Zālītis zinātniskajos lasījumos iepazīstināja ar Raiņa un Aspazijas mājkalpotāju Anniņu, savu lasījumu piesakot „Aspazija un Anna Rijniece: mazzināmās biogrāfijas lappuses”.  Uz šo pētījumi pamudinājuši muzeja apmeklētāji, jo viesus šajā namā sagaidījusi un durvis atvērusi mājkalpotāja Anniņa, izrādās par viņas dzīvi maz ko zinām.

„Paradoksāli, ka paši Anniņas biogrāfiju, par viņas sarežģīto dzīves gājumu, par attiecībām ar Raini un Aspaziju un tiem apstākļiem, kas varbūt arī noteica vienu vai otru Anniņas soli, zinām maz,” vērtē Jānis Zālītis. „Atmiņu stāstos Anniņu piemin ļoti daudzi, viņa ir būtiska Raiņa biogrāfijas pētniecībā, jo zinām, ka ir vairākas versijas par Raiņa nāves apstākļiem un Anniņa ir viena no tām, kas ir atstājusi savas liecības un mutisko dokumentēju, kas atšķiras no citas līnijas.”

„Palikusi sajūta, ka nedaudz vecāka par dzejniekiem, kura pirmām kārtām rūpējas par dzejniekiem, bet viņa patstāvīgs cilvēks ar savu raksturu, faktiski bez izglītības, bet ar dzīves pieredzi, kura ļoti daudz nosaka dzejnieku dzīves ritmā un notikumos,” turpina Zālītis.

„Man patīk dokumentālie kadri, kas saglabājušies, kur Aspazija kārto grāmatas viesistabā - ņem ārā no plauktiem un liek pūra lādē. Anniņa iznāk no istabas un parādās kadrā, paskatās, lai viņu redzētu un aiziet atpakaļ. Viņa pieder šai mājai, šai ģimenei,” atklāj Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste Gaida Jablovska.

Savukārt Gaida Jablovska zinātniskajiem lasījumiem bija izvēlējusies tematu  „Aspazija, Pēterim Stučkam aizejot. 1932.gads.”

„Pētot tos materiālus, ko Aspazija dara, kad Rainis aizgājis mūžībā, „Jaunākajās Ziņās” atradu, ka Maskavā 1932. gada 26. janvārī no dzīves aizgājis Pēteris Stučka. Pētera Stučkas vārds nav svešs un viņam bijusi lielā loma Aspazijas dzīvē. Liels bija pārsteigums, ka dienu vēlāk, 27. janvārī, laikrakstā „Jaunākās Ziņas” tiek publicētas Aspazijas atmiņas par Pēteri Stučku. Turklāt piecos turpinājumos, viņa pārstāsta Pētera Stučkas dzīves gājumu, izstāta par Raiņa un Pētera Stučkas kopīgo ģimnāzijas laiku un kopīgo laiku Pēterburgas universitātē. Stāsta, kā pati pirmo reizi sastapusi Pēteri Stučku,” skaidro Gaida Jablovska.

Diez vai diennakts laikā Aspazija varēja uzrakstīt atmiņas, droši vien bijis jau kāds uzmetums pirms tam.

Jānis Zālītis Raiņa un Aspazijas mājas viesu grāmatā rāda ierakstu, ko atstājuši viesi no Maskavas, Maksims un Anna. Šie cilvēki dzīvo Maskavā Raiņa bulvāri un viņi beidzot gribējuši uzzināt kaut vairāk, kas par cilvēku, kura vārdā nosaukts bulvāris, kurā dzīvo.

Vēl zinātniskajos lasījumos pētniece Iveta Narodovska ļāva ielūkoties maz zināmos faktos par „Aspaziju krievu tulkojumos”, savukārt Astra Šmite no Nacionālās bibliotēkas stāstīja par Aspazijas darbu tulkojumiem itāliešu valodā un par tulkotāju Martu Rasupu. Tā kā lasījumos klāt bija arī atdzejotājs Matiass Knolls, tad Aspazijas dzejolis „Pasaciņa” izskanēja trijās valodās.