Latvijas zeme glabā, slēpj un atklāj ne mazums svarīgu lietu, priekšmetu un faktu. Par daļu tekstilnoslēpumu var uzzināt grāmatā “Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā”, ko izdevis Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Kultūras Rondo tiekas ar grāmatas autori, vēstures pētnieci Iritu Žeieri.

“Grāmata tapa, jo mans ikdienas darbs saistīts ar arheoloģisko tekstilmateriālu izpēti. Cilvēki nāk konsultēties par tērpiem. Grib zināt,” atklāj Irita Žeiere.

Grāmatā apkopota informācija un plašs ilustrāciju klāsts par nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem tekstilatradumiem Latvijā. Izdevums palīdzēs orientēties pieejamajos materiālos un radīt izpratni par to izmantošanu. Grāmatā sniegtas norādes par kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm Latvijas teritorijā dzīvojošo etnisko grupu apģērbā, kā arī iespējām mūsdienās veidot vēsturiski precīzas arheoloģisko apģērbu rekonstrukcijas. Izdevums domāts cilvēkiem, kam nav priekšzināšanu šajā jomā, tas ir kā pirmais solis arheoloģiskā tekstilmateriāla iepazīšanā.

Latvijā senākie tekstilatradumi, kas saglabājušies, ir no 2. gadsimta. Parasti tekstīlijas atrod atrod apbedījumos. “Vislabāk tekstīliju fragmenti paslēpjas pie rotām, jo bronza oksidācijas procesā rada vielas, kas iznīcina dažādus parazītus, kas neļauj saēst tekstilmateriālu. Pie saktām, aprocēm, pie kakla riņķiem,” skaidro Irita Žeiere. Latvija saglabājies daudz to auduma fragmentu, kuru rotāšanai izmantoti mazi bronzas gredzentiņi.

Autore norāda, ka šī grāmata ir domāta cilvēkiem, kuriem nav priekšzināšanu par arheoloģisko tērpu un tā darināšanu. Lai arī publikāciju par arheoloģisko tērpu daudz, bet tās dažādos avotos.

Iepazinies ar grāmatu, cilvēks var mēģināt pats darināt savu tērpu. “Tas arī bija nolūks – izlasa, saprot, kas pieejams, un tad pats domā, vai var uztaisīt savu tērpu,” norāda Irita Žeiere.

Pētniece arī stāsta, ka, veidojot arheoloģisko tērpu, daudz pašam jāpieliek un jāizdomā klāt. Rekonstrukciju var taisīt, ja ir vismaz puse materiālu, skaidri jāzina, kāds bijis, piemēram, villaines izmērs, kāda auduma krāsa, kāda apdare. Rekonstrukcija – kaut kā izgatavošana, kas kādreiz bijis, bet pieļauj arī zināmu improvizāciju.