Mākslinieks Ivars Drulle sasmēlies pasaules elpu, joprojām sevi atrod Latvijā. „Manai dzimtenei” ir izstāde, kura līdz 2017. gada 20. janvārim aplūkojama galerijā „Alma” Rīgā. Šai izstādei mākslinieks savācis materiālus Latvijas laukos un radījis karti ar pamestajām lauku ēkām un kinētisku objektu “Latvija” - kā bezgalīgā filmā veidotu slīdošu ainavu, uz kuras fona bez apstājas ceļo riteņbraucējs. Veidojot izstādi, mākslinieks fotografējis un kartējis pamestās mājas 15 kilometru rādiusā ap savu māju Druvienā. Kopskaitā to ir 350, šobrīd fotogrāfijās iemūžinātas nedaudz vairāk nekā puse. Par šo izstādi mākslinieks Ivars Drulle nominēts Purvīša balvai 2017.

Izstādē divās "gaismas kastēs" apmeklētājs var aplūkot diapozitīvos pamestas lauku mājas.

„Esmu apsēsts riteņbraucējs un viss šis stāsts sākās pirms vairākiem gadiem, kad braukāju ar riteni pa savu novadu,” stāstot par izstādes tapšanu Kultūras Rondo bilst Ivars Drulle. „Cilvēkus jau tā īsti tur nemana (..) un galvenie sarunu biedri ir mājas, dažādas mājas, daudz pamestas mājas. Tad es atskārtu, ka viena māja, kas iepriekšējā gadā bijusi, vairs nav, viņa ir sagāzusies vai nojaukta un baļķi ir paņemti. Likās, ka šīs mājas vajadzētu iemūžināt, veidot tādu kā dienasgrāmatu. Kā mani sarunu biedri. Tie bija mani sarunu biedri. Tā tas viss sākās, sāku bildēt mājas, kas nav apkārt.”

Savukārt šo sarunu rezultāts ir redzams galerijas otrā telpā.

„Tehnika ir specifiska. Domāju, ka pats to esmu atklājis. Ideja ir - pie drupām atbrīvoju zemes laukumu un jaucu dzelzs pulveri ar sveķiem. Kad tas viss ir sacietējis, tāda kārtīga plāksne 2x2 metri, smaga plāksne. Es to apgriežu otrādi un veidojas tāda kā sega, negatīvais nospiedums. To dabūju mašīnai uz jumta, vedu uz Rīgu. Tas ir pa īstam sarūsējis.”

Mākslinieks skaidro, ka, šo izstādi veidojot, vēlējies pieturēties pie kārtīgām, īstām vērtībām – tāpēc ir  analogā fotogrāfija, diapozitīvi, milzīgie dzelzs rāmji un rūsainā dzelzī zemes fragmenti. "Tāpat kā lielajā video darbā un bija svarīgi parādīt, ka laiks rit un šie rūsas darbi arī mainās, jo pakļauti atmosfēras iedarbībai. Pēc gada izskatīsies citādi, jo process turpinās," komentē mākslinieks.

„Nevēlos portretēt traģēdiju kādam sabrukumam,” par pamesto māju fotogrāfijām bilst Drulle. „Tā ir normāla parādība. Ir urbanizācija, cilvēki brauc uz pilsētām, kur vairāk naudas. (..) Es drīzāk uz to skatos, kā uz portretējumu manam laikam, manai vietai, tam, kur es atrodos. Savā ziņā tā ir mana dienasgrāmata. Ja pēc gadiem simts kāds to apskatās, viņš redz, ka pirms simts, kad Ivars Drulle dzīvoja, izskatījās tā. Viņam apkārti bija tie simti mājas un pļavas un meži pārņem savā varā.”

Mākslinieks atklāj, ka sākumā gribējis fotografēt visas pamestās mājas 20 km rādiusā, taču sapratis, ka tas nav pa spēkam, tad samazinājis dokumentējamo teritoriju līdz 15 km.