Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma Ivetas Vaivodes izstāde „Zobens lilijas”. Tā ir fotogrāfiju sērija, kas vizuāli pēta Latgales kultūrtelpas mantojumu, un tapusi trīs gadu laikā.

"Sajūta par Latgali šajā laikā ir mainījusies. Mainījusies uz dziļāku dimensiju," sarunā Kultūras Rondo atklāj māksliniece Iveta Vaivode. "Cilvēki dzīvo stereotipos, kāda ir Latgale. Pirmās reizes aizbraucot, daudz redzēju negatīvās lietas – sabrukušās mājas, pamestos ciematus, bezdarbu. Iepazīstot vairāk cilvēkus, atvērās cita pasaule, kur ir citas dimensijas – attiecību, garīguma dimensijas. Sapratu, ka nevar vērtēt realitāti no sava skatupunkta. Viens ir materiālā pasaule, bet ir vēl daudz kas cits. Iespējams, mans skatījums kļuva apbrīnas pilns un varbūt pārāk pozitīvs. Es vairos no negācijas, bet ne būt viss bildēs attēlotais ir pozitīvs un skaists. Fotogrāfijai ir spēja transformēt realitāti par ilūziju. Bet šī ilūzija atbilst manai sajūtai par vietu."

“Katra reize, kad nonācu Latgalē, šis ceļojums līdzinājās reliģiskam pārdzīvojumam, tas mani mainīja kā personību. To uztveru kā svētceļojumu savā ziņā, saprotot savu vecāku un savu identitāti,” par darbu tapšanu stāsta Vaivode.

Savukārt par izvēlēto izstādes nosaukumu “Zobens lilijas”, fotogrāfe bilst, ka tas ir simbolisks.

“Zobens lilijas katoļu tradīcijās pavīd kā ciešanu ceļa simbols. Nav ļoti izplatīts, bet likās ārkārtīgi precīzs,” stāsta Vaivode. “Tās ir arī gladiolas, tās man no bērnības asociējas ar Latgali, kur pavadīju bērnības vasaras, un ar vecomāti, kas bija ārkārtīgi ticīgā. Gladiolas bija vienmēr kapusvētkos, dārzā. Tie ir ziedi, kas man asociējas ar Latgali.”

Sērija “Zobens lilijas” tapusi vairāku gadu garumā un ir turpinājums mākslinieces iepriekšējai darbu sērijai “ Klēpis”.

“Likās, ka to tēmu izsmēlusi, bet tad uzrunāja kāds cilvēks, kurš lūdza, vai es nevēlētos izveidot sēriju par Vārkavu. Sākotnēji bija pretreakcija, likās temats ir izsmelts. Tad sapratu, ka tā nav nejaušība, jo Vārkava ir ciems, no kurienes nāk mans tēvs. Uztvēru to kā zīmi, ka man ir jāturpina, “Klēpja” sērija paplašinājās ģeogrāfiski," bilst Vaivode. "Nonācu Vārkavā un, satiekot cilvēkus, attiecības veidojās. Var teikt, ka tas ir stāsts, kas izriet no iepriekšējās nodaļas. Krusti un reliģiskie simboli tur ir klātesoši. Iespējams, bildējot to neapzinājos, bet, veidojot atlasi ievēroju, ka reliģiskie simboli daudzās fotogrāfijās parādās. Tas ir mistisks piedzīvojums man sastopot šos cilvēkus."

 

Kopš Latgales atšķiršanas no Vitebskas guberņas 1917. gadā un iekļaušanas Latvijas valsts sastāvā, šim reģionam ir bijusi īpaša vieta Latvijas nacionālās identitātes veidošanā. Kaut gan Latgale ir daļa no Latvijas, savā ziņā tā veido savrupu zemi, kurā augsta reliģiozitāte mijas ar bagātām tautas tradīcijām. Latgaliešu valoda, katolicisms un neatkārtojama, pat mežonīga lauku ainava tur nonākušam svešiniekam ļauj pieredzēt maģisku un reizē skarbu realitāti. Projekta ietvaros autores gūtā pieredze tika transformēta vizuālā stāstījumā, kas liecina par šīs vietas cilvēkiem, vērtībām un pamazām zūdošām atmiņām.