12. maijā pirmizrādi Valmieras teātrī piedzīvoja 19. gadsimta poļu romantisma autora Juliuša Slovacka luga „Baladīna” Viestura Kairiša režijā.

Princis nolēmis rīkoties viedi un ņemt tiklu un skaistu sievu no zemnieku kārtas. Bet meža gariņi sajauc viņam prātu, viņš iemīlas divās māsās – Alīnā un Baladīnā. Kura pirmā no rīta piecelsies un atnesīs aveņu krūzi, tā būs viņa sieva. Taču, kā var dzirdēt jutekliskajā fragmentā no izrādes, romantiska sacensība draud pārvērsties asinīs. Alīna – Rūta Dišlere, Baladīna – Elīna Vāne.

Izrāde tiešām apbur, šķiet, tajā teātris parāda savu spēku. Lielā Valmieras teātra skatuve, kurā ir otra skatuve, kā ķīniešu pārsteigumu kastīte. Uz mazākās skatuves, kur notiek darbība, praktiski nav scenogrāfijas, tā ir tukša telpa, pusapaļa skatuvīte ar lūku vidū. Taču izrādes komanda, tā patiešām ir liela un izcila, tie ir režisora Viestura Kairiša līdzšinējie cīņu biedri – Reinis un Krista Dzudzillo, gaismotājs Oskars Pauliņš, komponista Riharda Zaļupes mūzika Mikus Bāliņa dzīva izpildījumā, viņi kopīgi šai tukšumā ir uzbūruši ideālo telpu, kurā var notikt viss un jebkas. Telpa ir tukša, taču ļoti jūtīga uz kaut mazāko kairinājumu, aktieru spēli, taču skaņas, gaismas, tērpu krāsas pastiprina to vairākkārtīgi.

„Baladīna” ir izrāde, uz kuru režisors Viesturs Kairišs ar komandu ir gājis jau ilgāku laiku. Un tieši šai Valmieras teātra iestudējumā viņa iepriekšējo izrāžu atklājumi saslēdzas ideālā saskaņā.

Izrāde „Baladīna” ir iespēja ko vairāk uzzināt par poļu dramaturģiju, par Juliušu Slovacki un poļu romantismu. Pirms pirmizrādes notika teātra zinātnieces Silvijas Radzobes lekcija, kurā viņa arī izskaidroja, kāpēc šī luga tik daudz nozīmē pašiem poļiem. Proti, tā cieši savijusies ar poļu cīņu par pašnoteikšanās tiesībām, sava pašlepnuma saglabāšanu.

1785. gadā notika Polijas sadalīšana, daļu dabūja Austrija, daļu Prūsija, lielākais kumoss tika Krievijai, un līdz tam eksistējusī lielvalsts pazuda no pasaules kartes kā neatkarīga valsts. Poļu ar to nebija mierā, notika vairākas sacelšanās, viena no tām notika 1830. gadā, un tajā piedalījās arī lugas „Baladīna” autors Sloveckis. Sacelšanās tika apspiesta,  pēc tās sakāves Sloveckim nācās doties trimdā uz Parīzi. Tur arī tapa luga „Baladīna” 1834. gadā, tātad – drīz pēc sacelšanās. Tādejādi mums tajā bez jau pārstāstītās sižeta līnijas par princi un zemniekmeitu jāprot saskatīt ir arī kaut kas no sacelšanās idejām – runa ir par taisnīgu valdīšanu, par netīrajiem paņēmieniem, ar kādiem pie varas tikuši esošie.

Trimdā līdzīgā veidā tika aizraidīti vēl vairāki poļu inteliģences pārstāvji, piemēram, Ādams Mickēvičs,  arī viņš, līdzīgi kā Juliušs Slovackis studēja Viļņas universitātē, līdzdarbojās filomātu pulciņā, kas bija viens no sacelšanās atbalstītājiem. Juliušs Slovackis, Ādams MIckēvičs un Zigmunts Krasiņskis tiek saukti par poļu romantisma trim bardiem.  Apmēram 10 gadus pēc „Baladīnas” tapšanas Ādams Mickēvičs uzrakstīja poļu romantisma manifestu, kam bija jāpostulē idejas, ko šie domubiedri centās ielikt literatūrā.

„Baladīna” Valmieras Drāmas teātrī šosezon vēl  19., 26. maijā un 7. jūnijā.