Režisora Valda Lūriņa izrāde „Esi sveicināta, bohēma!” Liepājas teātrī vilina ar to, ka tās dramaturģiskā materiāla pamats ir reāli notikumi. Andžila Remesa, Ērika Hānberga, Ulda Brieža atmiņu stāsti par Vāgūzi - fotogrāfa Ulda Brieža dzīvokli, leģendāru pagājušā gadsimta 70. gadu Liepājas bohēmas vietu. Izmantots arī Andra Bergmaņa nepublicēts manuskripts par Rīgas bohēmu - “Kazā”, “Skapī”, “Putnu dārzā”.

Izrādes “Esi sveicināta, bohēma!” pirmizrāde Liepājas teātrī notika 11. novembrī, Lāčplēša dienā, un tas ļoti piemēroti. Jo tā izrādes pēcgarša – kā pēc laba svētku koncerta, tā ir tāda roku un dvēseļu sildīšana pie kopīgo atmiņu ugunskuriem. Un arī tas ir interesants moments – cik lielā mērā šīs atmiņas patiesi varam uzskatīt par kopīgām. Jo tie stāsti, kas attiecas uz bohēmu padomjlaikā, tie tomēr attiecas nevis uz sabiedrību kopumā, bet pavisam nelielu tās daļu – māksliniekiem, dzejniekiem, mūziķiem. Taču tas īpašais Latvijas fenomens, ka caur Austras Pumpures dziedātajām dziesmām, caur Atmodas gadu pacēlumu, un galu galā – caur to laiku liecinieku – Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, jo īpaši - brīvajā Latvijas valstī izdotajiem Andžila Remesa, Ērika Hānberga, arī Eižena Valpētera, Andra Bergmaņa grāmatās iznākušajiem atmiņu stāstiem, padomjlaika bohēma ir kļuvusi par ko vairāk par mākslinieku vidi, kultūrvēstures daļu, tā ir sabiedrībai kopumā svarīga citādas dzīvošanas iespējamība padomjlaikā, kam režisors Valdis Lūriņš šai izrādē uzcēlis pieminekli.

Izrādes “Esi sveicināta, bohēma!” tapšana vislielākajā mērā ir Valda Lūriņa darbs, šai gadījumā viņš ir ne tikai ne tikai režisors, bet arī dramatiskā materiāla autors. Darbs ir ieguldīts milzīgs, viņš ir burtiski izkonspektējis Andžila Remesa, Ērika Hānberga, Ulda Brieža, atmiņu stāstus par Vāgūzi, tie 2004. gadā ir iznākuši arī grāmatā. Vēl režisors licis lietā visai unikālu, nepublicētu Andra Bergmaņa manuskriptu par Rīgas bohēmu “Kazā”, “Skapī”, “Putnu dārzā”. No šiem atmiņu stāstiem izveidojis dziesmu spēli – ar Imanta Kalniņa, arī Jura Kulakova un citām tolaik pa daļai aizliegtajām dziesmām.

Ja jāsalīdzina Valda Lūriņa veidotā izrāde un jau pieminētās Andžila Remesa, Ērika Hānberga atmiņu grāmatām, tad tajās drīzāk dominē vēlme izstāstīt labu joku, kamēr izrāde drīzāk velk uz tādu eposa, varoņstāsta noti. Vai tiešām visi, kas dzēra virtuvēs vai stilīgos Vecrīgas krogos, cīnījās par brīvu Latviju? Te būtu jārunā par to, cik reizes ir jāizstāsta sadzīves ikdienībā sakņota anekdote – kā kočiņu dabūt jautrākā ballītē, kā krogū ar šveicaru sakāvās, kā kādai slavenībai misējās zārkā pamosties, līdz tā, pārmantojot šos stāstus no paaudzes paaudzē, tie jau pārtop leģendā, ja paveicas – pat varoņstāstā. Proti – tajā tiek atrasts kāds visiem klausītājiem būtiskas morālas vērtības, tas vairs nav tikai šo cilvēku piedzīvotais.

“Es domāju, ka tas ir galvenais panākums, ko Valdim Lūriņam ir izdevies panākt, ieinteresēt šajā stāstā skatītāju, bet vispirmām kārtām – aktierus, Liepājas teātra trupu, kurā dominē trīsdesmitgadnieki.

Šai izrādē “Esi sveicināta, bohēma!” uz skatuves ir teju viss Klaipēdas kurss, atpazīstami tēli - kas stādās skatītājam priekšā, gan ir tikai divi – atmiņu vēstītāji, Uldis Briedis, šai lomā Edgars Ozoliņš un Andris Bergmanis – Kaspars Kārkliņš,” skaidro žurnāliste Anda Buševica.

Dziesmas šai izrādē – tas ir ļoti raibs repertuārs – tās ir kompānijās dziedamās dziesmas, taču tās ir tās dziesmas, kuras cilvēki, mācoties no galvas, apvelta ar jaunu jēgu, emociju lādiņu, šo ceļu gājuši arī Liepājas teātra aktieri. Tieši dziesmas palīdz veidot atmiņu tiltus tiem, kam atmiņu par Vāgūzi, pat par padomju laiku nav vispār. Tādējādi, izrādi “Esi sveicināta, bohēma!”, lai arī tajā tiek izstāstīts plašs literārs un faktu materiāls, drīzāk gribas raksturot kā koncertizrādi, un ja vērtējam to kā veltījumu Liepājai, svētku koncertu, tad Liepājas teātra aktieri uzstājas patiešām spoži. Šobrīd Liepājas teātra trupa ir izcilā formā, un reizēm aktieru talants burtiski laužas ārā no koncertuzveduma režisora veidotā stingrā rāmja.

“Valdis Lūriņš, kopā ar citiem šīs izrādes veidotājiem ir radījuši stāstu, kas spēj viest lepnumu par manu vecāko biedru un arī manu jaunību. Laiku, kuru, tā iemesla dēļ, ka tas norisinājās padomju laikā, esam pieraduši norakstīt kā personību traumējošu,” vērtē Anda Buševica.