Eduarda Smiļģa Teātra muzejā  apskatāma izstāde "#dienasvaronis". Tās autori ir gleznotāja Sandra Krastiņa un aktieris Vilis Daudziņš. Kopēji sadarbojoties, tapuši mākslas darbi, kas skatītāju rosina domāt par šodienas varoni.

Sandra Krastiņa šajā reizē izmanto tādu glezniecības tehniku, kurā būtisks ir zīmējums un gaistoši trausls materiāls, piemēram, krīts. Savukārt izvēlētos personāžus iemiesojis aktieris Vilis Daudziņš. Radošajā procesā iesaistījies arī fotogrāfs Jānis Deinats.

Ar skaļiem smiekliem reaģē aktieris Vilis Daudziņš, pirmo reizi skatot pabeigtus Sandras Krastiņas mākslas darbus, šajos tēlos pirms kāda laika pats iejuties. Viens no tēliem ir Dusošais kareivis, tā četras versijas ataino mūsdienīgu varoni, nedaudz nogurušu un atslīgušu krēslā.

“Vīrietis uz pirkstu galiem uzvalkā man likās baigi foršs, ambiciozs un pozitīvs, un tas lēcienā. Atklājusi sev un izvēlos jaunu virsmu, spīdīgu, perfektu, kur nevar paslēpties. Tas arī gleznojumam ir perfekts lēciens,” skaidro Sandra Krastiņa. “Tas nav Vilis. Pirmajā periodā, kad sāku strādāt, sapratu, ka viņu nepazīstu, esmu redzējusi viņu tikai tēlos uz skatuves. Sāku strādāt pie tēliem. Materiālu izvēle, kā to gleznot, gāja ilgi, jo sapratu, ka vajadzīgs viegls un gaistošs materiāls, kuru var noslaucīt. Viņš pazūd un nav.”

Tāfeles motīvam un krītam ir kultūrvēsturiska nozīme, savukārt darba fonā ir rūtis ar burtu un ciparu rindām.

“Arī dienas varonis, ko esam izraudzījušies kā izstādes tēmu, te viņš, te viņš nav. Bet tas nenozīmē, ka viņš nav nozīmīgs. Tas nozīmē, ka laiks ir tikai tagad.

Kad meklēju materiālu, krīts un ogles zīmējums un perfektās virsmas, kas uzreiz ir jāuzliek. Vai nu ir, vai nav. Kas ir arī tāda aktiera būtība, viņš dzīvo tajā mirklī,"

Sandra Krastiņa atklāj, ka visi tēli ir Viļa Daudziņa piedāvāti un radīti. "Visi tēli ir Viļa Daudziņa piedāvāti. Viņš tos ir izdomājis. Vili uzrunāju, jo domāju, kā glezniecībā un tēlveidē tēli rodas. Viens ir tas, ko es izdomāju, poza, ko viņš izpaudīs, kā tālāk ieaudīšu savā gleznā. Tad es sadalīju kā pa šķēlēm. Tagad skatos, tie nav mani tēli, tie ir Viļa Daudziņa tēli, ko viņš kā profesionālis atnāca un parādīja. Un ar to uzvalku, balto kreklu un šlipsi var darīt, ko grib. Tas ir cilvēks šodien. (..) Krīts arī iedod psiholoģisko noskaņojumu.”

“Uzdevums bija parasts, bet noslēpums ir tajā, ka nevar saprast, ar ko tas beigsies. Aktierim tā ir parasta lieta, tiek precīzi noformulēts, kas jāizdara, kāds tēls jārada. Šis guļošais vīriņš izskatās pēc Briseles cilvēka, kuram nepārtraukti nāk miegs no kaitinošajiem, bezgalīgi garajiem pārlidojumiem. Tā viņš noguļ visu savu dzīvi pārvietojoties. It kā ļoti strauji, bet guļ. Daudz kas transformējas, bija lietas, par kurām runājām sākumā, kas varētu šīs pozas, tēli, tagad, kad uz to skatos, man ir citas domas. Man liekas, ka šī izrāde ir par aktiera mūžu. Redz, pilnīgi pateicu izrāde. Izstāde," par izstādes ideju stāsta Vilis Daudziņš. 

"Nav nekas brīnišķīgāks par krītu, lai runātu par aktieri. Ir tāda sajūta, ka atnāks ar slapju lupatu un visu noslaucīs. Tā tēla vairs nav. Piemēram, tepat stāvu zemāk es būšu Tēvs Strinberga lugā. Es būšu 2,5 stundas tēvs, tad to noslauka un no rīta es atkal mēģināšu būt cits tēls, kas būs Vladimirs Iļjičs, kuru atkal vajadzēs noslaucīt, un tā tālāk.

Man radās brīnišķīga paralēle ar to slaucīšanu, ka problēma aktierim, ka nav kur izskalot to lupatu. Ka ar gadiem tā biezā krītainā migla, ko visi labi atceramies no skolas gadiem, tās švīkas uz tāfeles, tās paliek arvien biezākas, baltākas un blīvākas un aizvien grūtāk ir radīt jaunu tēlu. Tam citam tēlam tā krītainā putra visu laiku velkas pakaļ. Šīs asociācijas man tagad ir daudz būtiskākas, nekā toreiz, kad bija sākumā vēl nenoformulētās domas, ķeroties pie šī darba. Man ļoti patīk, tas ko es redzu. Mani tas pārsteidz.”

Nebeidzot priecāties par darbiem, aktieris atceras, kādu iespaidu pirms dažiem gadiem atstājusi Sandras Krastiņas izstāde “Vīrs. Un vārds”, kurā gleznotāja aizsāka balto kreklu sēriju. Tikpat spilgta šķitusi arī izstāde “Civilisti” izstāžu zālē “Arsenāls”.

“Kad atskanēja šis uzaicinājums piedalīties, es atsaucos ne mirkli nedomādams, nebažīdamies par to, kas tur sanāks, un atstādams to likteņa varā. Un tas, kas ir, man ļoti patīk,” atzīst Vilis Daudziņš.

“Pirmais ir ideja. Pēc “Arsenāla” izstādes man bija tukša galva pāris mēnešus. Tad man radās šī ideja. Kādu mēnesi staigāju un domāju, kas tie par murgiem, kas mani apstājuši. Tad ir nākamais – kur izstādīties. Radās ideja par Teātra muzeju, likās brīnišķīga vieta,” atklāj Sandra Krastiņa.

Izstādes ideja pieder Sandrai Krastiņai, izvēlētos personāžus iemieso aktieris un parāda mirklīgā pozā. Tad iesaistās fotogrāfs Jānis Deinats, dokumentējot modeļa pozu.

“Interesanti, ko par to teiks Jānis Deinats, jo viņš mums te pa vidu. Es palekdamies ņemos pa darbnīcu, viņš to visu fiksē, un tad tas pārvēršas bildēs, daudz bildēs,” stāsta Vilis Daudziņš.

Sandra Krastiņa atklāj, ka Jānim Deinatam uzticas vēl no projekta “Maigās svārstības” laikiem, kad viņš kā aktieris ar fotoaparātu dienām nāca. Arī Vilis Daudziņš uzticas šim fotogrāfam.

“Katrā sabiedrībā vai situācijā dienas varonis mainās. Vai tas ir karalis un ķēniņš vai virsaitis, pats vispienīgākais no visiem, vai visgudrākais,” par varoņiem piebilst Vilis Daudziņš.

“Bet šis laiks ir raksturīgs ar savu paviršību un visticamāk par dienas varoni var kļūt vienā dienā, zibenīgi un jebkurš. Viņš arī beidz pastāvēt kā dienas varonis dažu stundu laikā. Viņš ir viendienīte (..) Man ļoti patīk, ka es sevi neredzu, kaut zināmas atpazīstamas līnijas manīt var, tas nav portrets, tā ir mūsu sadarbība, kā kopā radām jaunu tēlu, kas nav Daudziņš.”

Profesionālisms ir šīs izstādes pamatā – gan glezniecībā, gan aktiermeistarībā. Sandra Krastiņa bilst, ka pozās varētu iejusties jebkurš, taču tad, viņasprāt, tā būtu māžošanās. Tikai aktieris var momentā radīt tēlu, kam noticam.  

Izstāde Eduarda Smiļģa Teātra muzeja izstāžu zālē skatāma no 13.oktobra līdz 22.decembrim.