Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojama militārā fotogrāfa Gata Indrēvica izstāde „Misija”. Tas ir personisks fotostāsts par Irāku un Afganistānu, tās dabu, cilvēkiem un kara klātesamību šajās valstīs.

"Mana doma ir pastāstīt savu latviešu karavīra pieredzi tur, ko mēs tur darījām, kā šīs zemes redzējām, kā arī izglītojoši pastāstīt par cilvēkiem, par viņu izjūtām, ka nav tikai tas tēls, kas radīts presē. Bet arī nevar vispārināt, cilvēki dažādi un pārliecības dažādas un motivācijas dažādas," tā savu izstādi "misija" raidījumā Kultūras Rondo raksturo militārais fotogrāfs un grupas "Auļi" mūziķis Gatis Indrēvics.

Gatis Indrēvics jau 15 gadu ir profesionāls karavīrs, trīs reizes piedalījies starptautiskās operācijās un tieši Irākas misijā pirms 10 gadiem sācis fotografēt. Nu jau viņa hobijs pārvērties par profesiju, jo šobrīd viņš ir militārais fotogrāfs Latvijas bruņotajos spēkos.

Vardarbība nav interesanta un saistoša, lai to dokumentētu, ja tā mums nepārtraukti apkārt. Indrēvics atkāj, ka fotogrāfijās vēlas parādīt, ka dzīve šajās valstīs un arī latviešu karavīru misija nav tikai šaušana un kaušana. Bet tajā pašā laikā atgādina, ka

"šī ir mana virsseržanta Gata Indrēvica pieredze misijās, mans stāsts. Situācijas nav vienādas, tā nav visiem. Misiju intensitāte bijusi dažāda. Šis ir tikai mans stāsts, to nedrīkst vispārināt, ka tā latviešu karavīriem tā iet Afganistānā".

Fotogrāfs pieļauj iespēju, ka varētu šos darbus parādīt arī Irākā un Afganistānā. Taču pats arī jautā, "vai šīs fotogrāfijas viņiem liktos tik pievilcīgas un tādu stāstu stāstošas, kā tas ir mums. No psiholoģiskā viedokļa mums šīs fotogrāfijas patīk, jo tas nav pie mums – tā nabadzība, kara šausmas. Ja tā būtu mūsu ikdiena, iespējams, ka tās mums nešķistu vairs tik pievilcīgas. Dievs dod, ka mūsu zemē nebūtu tāda situācijas un kara".

Stāstot par Irānas un Afganistānas cilvēkiem Indrēvics atklāj, ka "irākieši bija ekstravertāki, gribēja komunicēt, bet nezini, kas aiz ādas; Afganistānā, ja cilvēks nenāca runāt, tad parādīja attieksmi, ka negrib runāt un redzēt. Nenāca runāties pieklājības pēc".

Tāpat viņš skaidro, ja braucot cauri ciematam, bērni tevi sveicina un māj ar rokām, tad viss ir kārtībā, mājās viņiem stāsta, ka šie cilvēki ir labvēlīgi noskaņoti. Ja bērni lūr gar malām un mūk, tad tajā vietā kaut kas nav īsti īsti.

Irākas misija 2005. gadā ir laiks, kad Indrēvics sācis fotografēt. „Irākas fotogrāfijas tapušas uz labu laimi un sajūtām, kad izdevās trāpīt uz pareizām pogām. Tajā laikā nedomāju par izstādi, vairāk domāju par to, kā man gribas visu paņemt līdzi. Esmu studējis LU Vēstures un Filozofijas fakultātē un pateicoties iecienītam profesoram Harijam Tumanam šī antīkā pasaule bija ļoti iemīļota,” atklāj Indrēvics. „Afganistānas misijā jau ir apzināta fotografēšana, zinot, ko gribu pastāstīt un parādīt, bet nedomājot par izstādi.”

Par savu šī brīža misiju Indrēvics bilst, ka tā ir „rādīt, kādi ir bruņotie spēki mūsdienas, Latvijas armija, kā mācās, trenējās, piedalās misijās; vairāk informāciju nest sabiedrībai, lai veidotu ciešāku komunikāciju starp sabiedrību un bruņotajiem spēkiem”, radot uzticēšanos un sapratni par bruņoto spēku darbību.

Arvien neatņemama Indrēvica dzīves sastāvdaļa ir arī dūdu spēle bungu un dūdu grupā „Auļi”. Tā ir arī savā ziņā rehabilitācija pēc misijām.