Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā skatāma jauna izstāde “Prāgas pavasara izskaņa. Studenta Jana Palaha traģiskais protests”. Tā veidota  sadarbībā ar Čehijas Republikas vēstniecību. Izstāde iepazīstina ar Jana Palaha (Jan Palach), Kārļa Universitātes Filozofijas fakultātes studenta, personību un uzupurēšanās fenomenu. 1969. gada 16. janvārī viņš pašaizdedzinājās pie Nacionālā muzeja Prāgā. Viņa radikālā protesta galvenais iemesls bija Varšavas līguma valstu karaspēka okupācija Čehoslovākijā, cenzūras ieviešana, brīvību ierobežošana un Prāgas pavasara ideālu zaudēšana.

Eiropā 1968. gadā notika plaši studentu protesti. Tos rīkoja ne tikai Rietumu pasaule, bet arī tālaika sociālisma valstu jaunieši. Protestu atbalsis bija jūtamas arī Latvijā, kad pie Brīvības pieminekļa sevi aizdedzināja students Iļja Ripss, par kura likteni varam uzzināt pavisam nesen uzņemtajā Jāņa Putniņa filmā „Degošais”. Iļja sekoja Jana Palaha piemēram. Iļja izdzīvoja. Jans ne. Viņa bēres 1969. gada janvārī bija pēdējā masu manifestācija čehu un slovāku nacionālo ideālu aizstāvībai un tikai protesti viņa pašuzupurēšanās 20. gadadienā deva jaunu cerību un aizsāka ceļu uz totalitārā režīmā sabrukumu.

„Jans Palahs ir simbols čehiem un slovākiem - pēdējais, kurš protestēja pret jaunā režīma ieviešanu,” skaidro Čehijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Miroslavs Koseks. „Prāgas pavasara laikā valdīja uzskats, ka būs demokrātiska valsts. Ar komunistisko režīmu atnāca šoks visiem, tas bija šoks arī Palaham. Mūsdienu cilvēkiem var likties, ka rīcība bija pārāk ekstrēma, bet kā piemēru no Palaha varam ņemt – cīnīties līdz galam, nepadoties. Viņš bija kā simbols visiem čehiem, kas cīnījās par neatkarību, arī komunisma režīma gados notika Palaha atceres pasākumi.”

Izstādei par Janu Palahu ir divas daļas: viena parāda Jana Palaha dzīvi, viņa varoņdarbu un  sekojošo reakciju sabiedrībā; otra iepazīstina ar  arhitektūras konkursu par Jana Palaha Pieminekļa uzbūvēšanu Všetatos - mājā, kurā Jans uzauga. Tā atklāšana plānota 2018. gada augustā. Jaunajam piemineklim jākļūst par jaudīgu atgādinājumu tam, ko cilvēks ir gatavs izdarīt savas brīvības labad.

Cilvēku pašsadedzināšanās vēsturē notiek kā radikāla politiska protesta forma. 1963. gada jūnijā Saigonā sadedzinājās kāds budistu mūks. Eiropā tas iesākās saistībā ar Varšavas līguma valstu karaspēka okupāciju Čehoslovakijā 1968. gada augustā. Jau septembra sākumā Varšavā,  pašaizdedzinājās Rišards Sivecs. Viņš vainoja Padomju Savienību  centienos izraisīt pasaules karu. Uz iebrukumu Čehoslovakijā  reaģēja arī ukrainis Vasils Makuhs. Kāds astoņpadsmit gadus vecs ungāru students drīz pēc čeha Palaha  aizdedzinājās uz Ungārijas nacionālā muzeja kāpnēm 1969. gada sākumā. Baltijā Palaha rīcība iedvesmoja  studentu Iļju Ripsu un jauno strādnieku no Lietuvas Romasu Kalantu, kas 1972. gada 14. maijā sadedzinājās, protestējot pret to, ka Padomju Savienība okupējusi Lietuvu.

Izstādes “Prāgas pavasara izskaņa. Studenta Jana Palaha traģiskais protests” ietvaros apskatei būs pieejami ne tikai materiāli no Čehijas, izstāde ir papildināta ar Latvijas Nacionālā arhīva virtuālo izstādi “Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā”. Izstāde atvērta līdz 31. martam.