Kas notika ar tūkstošiem 1944. gada vasaras beigās un rudenī bēgļu gaitās devušos rīdzinieku mājās atstāto iedzīvi, tostarp mākslas darbiem, ko padomju vara atzina par “bezsaimnieka mantu”, un kāds bija mākslas darbu un kolekciju liktenis, kad daļu no šīm vērtībām nonāca toreizējā Latvijas PSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā? Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar mākslas zinātnieci Kristiānu Ābeli un mākslas vēsturnieku, grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949″ autoru Jāni Kalnaču.

"Pamatā ir arhīvs. Visvērtīgākā lieta bija pēckara gadu Rīgas Kirova rajona Finanšu tautas komisariāta Finanšu nodaļas dokumenti, kur bija aprakstīta manta un novērtēta. Visas iespējamās bibliotēkas, kolekcionāri, atmiņas, interneta iespējas. Pati svarīgākā grāmata bija Rīgas telefonu abonentu saraksts no 1940. gada, kur ir adreses, bieži bez dzīvokļu numuriem. Liekot visu kopā lēnā garā sakrājās tā lieta," tā jau pēc apjomīgā pētījuma iznākšanas bilst tā autors Jānis Kalnačs. 

"Grāmata var palīdzēt restaurēt vēsturi, kas notika laikā no 1944. gada rudens līdz, piemēram, 2018. gada 3. janvārim," uzskata Jānis Kalnačs

Ņemot talkā jau minēto telefona grāmatu, pētnieks devies uz konkrētām adresēm, jo kā pats atzīst

"mākslas darbs ir viens, bet svarīgāki ir cilvēki, kam tie piederējuši, kas tajos gleznots, svarīgi zināt, kur atradās konkrētā lieta, kur bija dzīvoklis. Liekot to visu kopā un lieko atmetot nost sanāk grāmata". 

"Grāmata "Rīgas dzīvokļu "likumīgā" izlaupīšana. 1944–1949" nav ne centieni pārrakstīt kādu Latvijas vēstures posmu vai pielāgot Latvijas mākslas vēsturi kādai modernai Rietumu teorijai, bet gluži vienkāršs (uz dokumentiem, atmiņām un citiem avotiem balstīts) mēģinājums aizpildīt tukšu lauku Latvijas sabiedrības un kultūras vēsturē," tā grāmatas autors Jānis Kalnačs. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".

Jau pēc grāmatas izdošanas ir kļuvuši zināmi dažu labu liecību un mākslas darbu likteņi.

“Darbu atgūšana nav vajadzīga tik daudz fiziskā kā garīgā veidā, lai darbi parādās Latvijas mākslas vēsturē, daži ir izstādāmi, parādās to izcelsme. Fiziskā atgūšana nav svarīga,” norāda Jānis Kalnačs. Sarunas laikā viņš atzīst, ka ir gandarīts, ka izdevies noskaidrot kādu Kārļa Padega darba likteni, kurš tagad jau atgriezies Rīgā no Tartu, un arī kādu par zudušu uzskatīta Vilhelma Purvīša darba likteni, kas, izrādās, glabājies pavisam netālu no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja.

Tas, kas tolaik notika ar rīdzinieku dzīvokļiem un tajos atstāto, līdz šim nav apzināts un pētīts. Daža glezna palika tādās ģimenēs, kuras mazāk cieta padomju okupācijas apstākļos. Daudz kas nonāca komisijas veikalos. Arī ne viena vien pirmajos pēckara gados Latvijas PSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja (tag. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) krājumu papildinājuša darba pirmskara piederība un iegūšanas apstākļi nav droši zināmi. "Taču šī grāmata vairāk stāsta nevis par ļoti pazīstamām mākslas vērtībām, bet gan par cilvēkiem, viņu iedzīvi, arī mākslas darbiem, to vietu viņu dzīvē un varu, kas nežēlīgi izmainīja likteņus. Protams, apzinoties, ka varbūt vien retais mākslas darbs ir cilvēka dzīvības vērts un ka ne visam radītajam lemts saglabāties. Mākslas darbiem ir savi – reizēm aizraujoši – likteņi. Daži no tiem pašķetināti šajā pētījumā, mēģinot atbildēt pirms piecdesmit gadiem trimdā literatūras kritiķa Jāņa Rudzīša izteiktajam konstatējumam, ka "to, kas noticis ar daudzām gleznām Latvijā, nezinām"," tā Jānis Kalnačs.