Pagājušajā nedēļā, no 26. – 29. aprīlim,  Lietuvā, Viļņā notika teātra izrāžu skate. Katra valsts, kas vēlas iezīmēt savu vietu pasaules teātra kartē rīko šādas teātra skates, parasti kāda neitrāla institūcija, Latvijā tas ir Jaunais teātra institūts, kas sadarbībā ar teātriem izvēlas labākās, interesantākās vai eksportam piemērotākās izrādes no visu teātru repertuāra, šīm izrādēm tiek nodrošināts arī tulkojums.

Pagājušajā nedēļā Viļņā notikusī skate varbūt bija īpaša ar to, ka tā neaptvēra visus Lietuvas teātrus, bet tā bija iespēja noskatīties divu konkrētu teātru – Valsts jaunatnes teātra un Oskara Koršunova Viļņas pilsētas teātra izrādes: četras dienas, vidēji pa trīs izrādēm dienā. Izrādes, kuras veidojuši režisori Eimunts Ņekrošus, Oskars Koršunovs, Ārpads Šillings, Kirstena Dēlholma/ Hotel Pro Forma, Kamile Gudmonaite, Olga Lapina un Adomass Juska.

Valsts jaunatnes teātrim skates mērķis bija parādīt gada laikā paveikto. Līdzīgs mērķis – atrādīt savus darbus, bijis arī Oskara Koršunova Viļņas pilsētas teātrim. Režisora Koršunova vārds Latvijā ir labi pazīstams, Dailes teātrī pirms pieciem gadiem tapa Marjus Ivaškēviča stāsts Izraidītie, par lietuviešu ekonomikas krīzes izdzītajiem Īrijā. Oskars Koršunovs savus lielās formas darbus veido arī Nacionālajā teātrī, taču tas ir katra režisora sapnis – savs teātris, un viņam tāds ir. Par spīti lepnajam nosaukumam – Viļņas pilsētas teātris, tā ir neliela, tīši nemājīga un teātrim nepiemērota telpa Viļņas vecpilsētā.

Skates ietvaros notika arī konference "Resisting theatre" - teātra spēja pretoties, pretnostādīt sevi notiekošajam. Tajā runāja režisors no Polijas Kristians Lupa, krievu teātra kritiķe, žurnāla "Teātris" galvenā redaktore Marina Davidova un vācu teātra kritiķis Tomass Imers. Bija iespēja novērtēt, cik dažādu valstu pārstāvji bija ieradušies skatīties Valsts Jaunatnes teātra, Viļņas pilsētas teātra  izrādes un sarunāties. Ņujorkā dzīvojoša ķīniete, bulgāriete, krievi, poļi, arī delegācija no Latvijas. Kopēja atziņa - teātri, kas vēlas runāt par šobrīd notiekošo, katrā valstī ir minoritāte, taču starptautiski saikņojoties, tie var atbalstīt cits citu, izteikt atbalstu, piemēram, Kirilam Serebrjaņņikovam, kura atrašanās arestā pastāvīgi tika atgādināta kā pierādījums, ka teātra pasaule nevar dzīvot mierā un pašapmierinātībā.