Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī nesen pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša iestudētā Šekspīra traģēdija „Karalis Līrs”. Kam dots apakšvirsraksts „Bēgšana no paradīzes”. Režisoram šis ir pirmais iestudējums Rīgas Krievu teātrī, un savā radošajā komandā viņš aicinājis scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, komponistu Arturu Maskatu un horeogrāfi Elīnu Lutci. 

Skanot Artūra Maskata mūzikai savu versiju par Šekspīra “Karali Līru atklāj Rīgas Krievu teātris. Jau iepriekš režisors Viesturs Kairišs uzsvēris, ka šī ir universāla luga ,kas der jebkuram laikam, jebkurai politiskai iekārtai, jebkuram teātrim.

Aktieris Jakovs Rafalsons, karaļa Līra lomas atveidotājs uzsver, ka pirmizrādē viņam pats svarīgākais bijis – būt pilnīgi brīvam un galvenais patiesam.

“Tikai tad var panākt lielu patiesību, kad nav mazu melu visas izrādes gaitā. Un režisoram Viesturam Kairišam ir kolosāla izjūta. Viņš, pēc manām domām, ir Rietumu režisors, jo viņš nenodarbojas ar aktieru spēli, viņš saka, ko viņam vajag. Un tālākais jau ir aktieru ziņā, kā to īstenot. Tad viņš var radīt visu šo koncepciju. Visa viņa komanda – scenogrāfs, kostīmu māksliniece, komponists Maskats, kā man šķita, bija tāda zvaigžņu parāde,” uzskata Jakovs Rafalsons. “Ja runā par mani, tad galvenais bija nesabojāt to visu. Kā tas izdosies, nav zināms, jo neviens nav pasargāts no neveiksmēm. Taču galvenais gan man, gan visai komandai, lai mūsu noietais ceļš būtu godīgs. Tikai patiesības esamībā.

Mums vajadzētu ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem aizraut skatītāju, bet nevis ar kādiem ārējiem trikiem. Vienkārši izrunāt Šekspīra tekstu. Gadsimtu gaitā tik daudzi pasaules izcilie aktieri ir šo tekstu izrunājuši. Ja es to izrunāšu, gribot vai ne, nokļūšu viņu kohortā.”

Aktieris Gundars Āboliņš, kurš strādā Minhenes kamerteātrī, šajā iestudējumā atveido grāfu Glosteru.

“Glosters – pie tādas lomas tikt aktiera liktenī tā ir zināma izredzēta situācija,” uzskata Gundars Āboliņš. 

Tāpat viņš uzsver, ka runāt Šekspīra tekstu krievu valodā ir daudz ērtāk, nekā latviski. “Latviešu tulkojumi Šekspīram ir seni un ne tajā valodā, tur ir problēmas, tiek tulkojumi ir pliekani, sentimentāli, falši savā poētismā. Grūti man spries, jo es nepārvaldu angļu valodu, kur nu vēl to, kurā rakstīja Šekspīrs. Tā ir tik sena, ka pat Anglijā skatītāji bieži saņem skaidrojošu palīgmateriālu, jo tādā angļu valodā neviens nerunā. Krievu valoda šajā ziņā ir pateicīgāka, jo ir tapuši tulkojumi un valoda skan, kā man šķiet tuvāk tam. Tas ir sen zināms, ka krievu valodā atdzejots Šekspīrs ir augstas kvalitātes. (..) Tā ar tiem tulkojumiem ir, ir runājama valoda, ir lasāma valoda,” vērtē Gundars Āboliņš.

„Karalis Līrs” ir sociāli filozofiska traģēdija, šajā lugā dramaturgs paceļas pāri ģimenes drāmas problēmām, lai izvirzītu jautājumu par cilvēka vietu dzīvē un attiecībām sabiedrībā vispār.

“Pirmais jautājums, ko uzdevu, izlasot vēlreiz lugu, pirms sākām mēģinājumu: tas taču tik acīm redzams, ka meitas melo. Kā viņš to neredz! Viņš taču ir ļoti gudrs. Un tad es atbildi atradu kādā lomas analīzē. Latvijā ir dzimis izcils ebreju aktieris Mihoils, kurš Maskavā nospēlēja Līru, un tika uzskatīts par vienu no labākajiem šīs lomas atveidotājiem. Viņš analizējis: Līrs atstāja karaļvalsti, naudu, varu, bet viņa traģēdija bija tā, ka viņš sevi izjuta par tik lielu domātāju, intelektuāli, ka viņš ir pārāks par citiem. Un te pēkšņi šis mazputniņš, kurai ir 17-18 gadi, atsakās piedalīties, un tas viņu aizskāra. Un viņš iznīcina šo meitu, bet pēc tam nonāk pie atziņas, ka pats lielākais grēks ir lepnums. Un lepnība arī viņu iznīcina. Man tomēr, šķiet, ka izrādes finālā tomēr notiek attīrīšanās,” skaidro Jakovs Rafalsons.

Izrādē karaļa Līra meitas atveido Jekaterina Frolova, Dana Čerņecova un Jana Ļisova. Dana Čerņecova par Reganu, saka, ka tā viņai ir mīļa loma un patīkama pārmaiņa pēc daudzajām biznesa lēdijām.

Dana Čerņecova stāsta, ka strādājot pie Reganas lomas spējusi atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc viņa ir tāda.

“Es atradu attaisnojumu sava varonei – mēs esam savu vecāku bērni, mēs skatāmies un augam un veidojam sevi pēc vecāku piemēra.

Savu Reganu es attaisnoju ar to, ka karalis Līrs nav pūkains un labsirdīgs cilvēks, viņa pieņemtie lēmumi ir radikāli un drastiski. Tas man palīdzēja. Regana man sanāca dzīvs cilvēks, nevis vienkārši ļauna būtne, spēju atrast attaisnojumu,” atklāj Dana Čerņecova.

Aktrise arī stāsta, Kristas Dzudzilo veidotie tērpi palīdz veidot tēla pašsajūtu un to smagums maina arī uzvedības manieres.

Vērtējot karaļa Līra tēmas aktualitāti mūsdienās, Dana Čerņecova uzskata, kā cilvēki nemainās. “Tās pašas problēmas pārdzīvo katra paaudze pa apli. Cik reizes man mamma vai tētis teikuši: nedari tā, vai viņiem vecāki tā teikuši. Bet cilvēks nekad netiks galā ar sevi savām domām, vienmēr meklēsim kaut ko. Šekspīrs ir par cilvēku, par mums. Katru izrādi to pašu Karali Līru var taisīt miljons veidos, katrs aktieris un režisors var pastāstīt to pašu stāstu no cita rakursa. Mūsu izrādē mēs runājam par cilvēka aklumu, ka cilvēks var būt akls, kad ir redzīgs, un pēkšņi kļūt redzīgs, kad viņam nav acu. Par vēlēšanos un gribu kaut ko saredzēt vai nesaredzēt,” analizē Dana Čerņecova.

Pēc pirmizrāžu iekšējā uztraukuma aktieriski baudīt izrādi, tāda ir aktieru vēlēšanās, tuvojoties trešajai „Karaļa Līra” izrādei Rīgas krievu teātrī.