Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”. Tajā atspoguļotā baltvācu mākslinieka un literāta Karla Gotharda Grasa (1767–1814) dzīve un radošā darbība atgādina par apgaismības centieniem, kas atbalsojās arī Vidzemē, par Eiropas kultūras vēsturisko vienotību.

Izstādē apskatāmi Grasa akvareļi, grafikas, zīmējumi, gleznas, kā arī reti izdevumi un rokraksti (sarakstes). Karla Gotharda Grasa 250. jubilejas gadā Kultūras Rondo devās uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai kopā ar mākslas vēsturnieci Edvardu Šmiti un kultūras vēsturnieci Aiju Taimiņu izstaigātu izstādi “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”.

 

"Līdz Pētera I valdīšanas laikam Kurzeme un Vidzeme attīstās kā Eiropa, jā nomale, bet te iebrauc studēti cilvēki no Vācijas, šeit visa kultūras dzīve ir ciešā saskarē ar nozīmīgiem Eiropas kultūras centriem,"situāciju Latvijas teritorijā 18. gadsimtā raksturo Edvarda Šmite. "Pētera I laikā veidojas unikāla situācija, ka politiski mēs esam pie Krievijas, kultūras ziņā pie Rietumeiropas. Apgaismības ideoloģija 18. gadsimtu ienāk Kurzemē un Vidzemē caur Vācijas augstskolās studējošiem – ārstiem, filozofiem, bet galvenokārt mācītājiem. Atgriezušies Latvijā viņi ierauga pretrunu starp brīvu cilvēku un to, kas notiek šeit. Grasa tēva un dēla dzīve apliecina, ka viņi savu iespēju robežās reāli dzīvojoši ar apgaismības principu – cilvēks ir brīvs."

Karls Gothards Grass, apgaismības laika pārstāvis Latvijā, dzimis mācītāja Karla Johana Grasa ģimenē Dzērbenē 1767. gadā. Pēc mācībām mājās uzņemts Rīgas Ķeizariskajā licejā, kur par viņa zīmēšanas skolotāju kļuva ievērojamais Baltijas vēstures un etnogrāfisko materiālu vācējs Johans Kristofs Broce. 1780. gadu beigās K. G. Grass studējis teoloģiju Jēnas Universitātē (Vācija). Studiju gados viņš iepazinies ar daudzām kultūras personībām, par viņa draugu kļuvis Johans Kristofs Frīdrihs Šillers. Iepazīto mākslinieku darbi un sarunas ar viņiem laika gaitā kļuva par nozīmīgu avotu Grasa mākslinieciskajā izaugsmē. Beidzis studijas, viņš atgriezās dzimtenē un īsu brīdi strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgā. Par K. G. Grasa tuviem draugiem kļuva Johans Vilhelms Krauze un Garlībs Helvigs Merķelis.

Populārākie Grasa darbi ir četras Sicīlijas ainavas, kurās viņš gribējis iegleznot un aprakt visu savu kaislību. 1809. gadā šīs gleznas bija eksponētas Romas Kapitolijā un tika izteikts priekšlikums tās pārdot Neapoles karaļa kolekcijas. Taču mākslinieks attiecās un vēlāk tās pārdeva Rīgas tirgotājam Šrēderam par krietni zemāku cenu, jo vēlējās, lai viņa darbi atrastos dzimtenē.  

Kad 1811. gadā šie Grasa darbi bija pārvesti uz Rīgu un izstādīti, Garlībs Merķelis savā laikrakstā vaicājis: "Kad beidzot četrus mēnešus gleznas ir Rīgā, sakiet, cik no jums ir bijuši svētceļojumā pie šīm izcili skaistajām gleznām?"

Vasarās (1792–1795) Grass un Krauze kopā ar Broci apceļoja Vidzemi, viņu zīmējumi un akvareļi ietverti Johana Kristofa Broces manuskriptā "Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģerboņu utt. krājums" jeb "Monumente". 1796. gadā Grass aizceļoja no Rīgas un uzturējās Šveicē, bet 1803. gadā pārcēlās uz dzīvi Itālijā, kur nodzīvoja līdz pat mūža galam 1814. gadā. 

Viņam vajadzēja kļūt par lauku mācītāju tāpat kā viņa tēvam, taču viņš riskē pārkāpt noteiktos rāmjus. Izšķiršanās par labu mākslai nav bijusi viegla. Garlībs Merķelis mudinājis Grasu pieņemt mācītāja vietu, viņš tam piekritis, tomēr vienā brīdī dara tā, ka liek sirds. Lēmums par labu mākslai ir briedis sešus gadus Karla Gotfrīda Grasa dzīvē.

“Grass ir jāatklāj no jauna, lai viņu ieraudzītu ne kā lokālu Vidzemes īpatni ar savdabīgu dzīves gājumu, bet cilvēku, kas pieder Eiropas lielajai kultūrai. Kuru ar Eiropas prominentajiem vārdiem literatūrā, māksla, arhitektūra vieno viena asinsrite. Tā ir pārrobežu parādība. Grass ir sastapis tā laika lielos dižgarus, Viņam bijusi svarīga pazīšanās ar Šilleru [Frīdrihu] jau kopš studiju laika, ar Gētes loka cilvēkiem. Grass ir bijis Romā Vilhelma von Humbolta mājā. Šis vīrs vācu kultūrā nozīmē tik daudz – Berlīnes brīvās universitātes dibināšana ir Vilhelma fon Humbolta gara darbs. Grass ir šajā mājā, acīmredzot viņš ir viens no Humbolta bērnu mājskolotājiem. Romas sabiedrība, Sicīlijas sabiedrība, Veimāras sabiedrība, Šveice, kur tikai viņš nav bijis. Šveice ir tā, kas Grasu veido par mākslinieku, kas izprot skaistumu un vērtības,” atklāj Aija Taimiņa. 

"Grass nav akadēmiskās mākslas pārstāvis, viņš ir autodidakts. Viņam varbūt pietrūkst profesionālā meistarība, bet viņam ir dabas izjūta, viņš redz un spēj šo savu redzējumu atdot," norāda Edvarda Šmite.

"Mākslas mīlestības viņam ir asinīs," sarunās laikā vērtē Aija Taimiņa.