Latvijas Nacionālais teātris 99.sezonu atklājis ar Ingas Ābeles romāna „Klūgu mūks” iestudējumu. Skatuves versiju šim apjomīgajam literārajam darbam veidojusi režisore Indra Roga. Tas ir iestudējums par vēsturiskajiem notikumiem, par mūsu valsts veidošanos, arī par mūsu tautas raksturu, par nepieciešamību lūkoties debesīs un spēju sapņot. Izrādē skan Pētera Vaska mūzika, skatuves iekārtojumu veidojis Gints Sippo, bet kostīmu māksliniece ir Anna Heinrihsone. Izrādē piedalās gandrīz viss Nacionālā teātra aktieru ansamblis.

Ingas Ābeles romānā „Klūgu mūks” un arī izrādē galvenajiem vīriešu tēliem ir vēsturiski prototipi. Francim Sebaldam tas ir katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, ievērojams valstsvīrs un sabiedrisks darbinieks – Francis Trasuns. Savukārt Jezupa Sebalda prototips ir Jāzeps Baško – latgaliešu izcelsmes lidotājs, Latvijas armijas ģenerālis.

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis Ingas Ābeles romāna „Klūgu mūks” iestudējumu ierindo starp latviešu literatūras skatuves versijām, Māra Bērziņa romānam „Svina garša” iestudējumam nu pievienojies „Klūgu mūks”.

“Klūgu mūks ir šodienas augstākā pilotāža, ne jau tikai sižets, ne tas, ka Inga Ābele savam darbam ir izvēlējusies Franča Trasūna tēlu. Lielā vērtība šim darbam ir latviešu valodas un latgaļu valodas simbioze,” uzskata Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. “Lasīju ar apbrīnojamu baudu un meklēju vārdus Latviešu literārās valodas vārdnīcā, jo daudzus es nezināju, un daudzus arī neatradu.

Tā valodas bagātība, man šķiet, tas ir tik brīnišķīgi. Mēs esam tā valodu nonivelējuši, mūsu uzdevums kopējs - literātiem un teātrim - ir valodu bagātināt un celt vēl vairāk godā. Nemaz nerunājot par vertikāli, ko rakstniece ielikusi šajā darbā.

Mēs pārsvarā dzīvojam horizontālajā dzīves veidā. Mēs maz domājam, kā mēs dzīvojam savai dvēseli un savai atdevei sabiedrībai. Man liekas, ka Ingas Ābeles darbā tas ir. Man liels prieks, ka Indra Roga to ir uztaustījusi, man liekas, viņa arī ir vertikāles cilvēks. Mums Latvijā nemaz nav daudz tādu režisoru, kuri ir vertikāli domājuši. Viņai ir tās spējas.”

Latviešu un latgaļu dzīve Maskavā, Pēterburgā un Arhangeļskā, boļševiku zvērības Latgalē 1919. gadā, Latvijas valsts veidošanās, Franča Sebalda dzīve un dzimta, no kuras viņš nāk – par visu stāsts izrādē. Indras Rogas veidotajā iestudējumā nodarbināts liels aktieru ansamblis, arī jaunie aktieri, kuri nupat ienākuši teātrī. Kārlis Reijers ir viens no viņiem, viņš jau līdz šim piedalījies Nacionālā teātra iestudējumos, tomēr, atveidojot Franci Sebaldu jaunībā, jaunajam aktierim ir liels un atbildīgs uzdevums.

“Viss ir brīnumains, viss skaisti, ir liela loma, ir prieks, ka ir šāda loma. Dabas pilns, godīgs pret sevi un pasauli. Prieks iepazīties ar šādu cilvēku. Cilvēki, kas atvērti pret pasauli, kas novērtē dabu un arī Dievu, sasniedz lielas lietas,” vērtē Kārlis Reijers.

Bērnību aktieris ir pavadījis laukos un atzīst, ka daudz no tā pazīstams. “Patīkami satikt sevi jaunībā. Grūti saprast, kā ir bērnību pavadīt pilsētā, nevaru iedomāties, kā var bērnība nebūt laukos, neizbaudīt to, ka viss ir vaļā, fantāzija strādā. Grūti iedomāties pieaugušus cilvēkus, kas bērnībā nav satikušies ar dabu,” atklāj Kārlis Reijers.

Franci Sebaldu pieaugušā vecumā atveido Gundars Grasbergs. Kārlis norāda, ka veidojot lomu viņam bijis svarīgi attēlot viņa bērnības dzīvi tādu, lai tālāk būtu izaudzis šis lielais cilvēks. “Daudz skatījos, ka Gundars spēlē. Daudz pētīju, kā man ir jādara, lai viņš nebūtu pilnīgi cits cilvēks. No vienas puses viņa tīrais un labais skatījums uz pasauli, cik tai jābūt labai. Traģēdija, ka daudz dažādas izvēles – palikt skolā vai ne, paklausīt mammai un braukt mācīties par baznīckungu, vai kļūt par mežzini, jo tā vēlas pats,” raksturo Kārlis Reijers.

Izrādē skan Pētera Vaska mūzika, ir arī dejas, ko iestudējusi horeogrāfe Inga Raudinga.

“Daudz sēdēju skatuves mēģinājumos, lai saprastu kādā stilā veidot horeogrāfiju. Sākumā izveidoju sadzīvisku, kas diemžēl nederēja, tad nācās visu stilizēt. Režisore jau to zināja. Tas bija pareizais ceļš.

Horeogrāfija stāsta savu stāstu un papildina emocionāli. Vēl viens blakus elements, kas papildina šo darbu,” bilst Inga Raudinga.

Izrādes telpa iekārtota tā, lai skatītāju izvadātu pa visdažādākajām vietām - no lauku sētas līdz Franča Sebalda došanās uz Lieldienu dievkalpojumu. Līdz ar to Ginta Sippo radītā scenogrāfija šoreiz darbu sarežģījusi. Inga Raudinga atklāj, ka šī ir sarežģītākā scenogrāfija, kurā strādā. “Ar aktieriem smējāmies, ka katru reizi uzkāpjot uz skatuves ir jauni sarežģījumi un jauna šķēršļu pārvarēšana,” tā horeogrāfe.

“Kas var būt skaistāks, ka varam ar savas literatūras, savas dramaturģijas palīdzību, runājot par savas valsts vēsturi, šodienu un nākotni, par pilsoņiem nepilsoņiem, par visiem iedzīvotājiem radīt sabiedrībai sajūtu, katrs cilvēks sabiedrībai esam vajadzīgs. Šī izrāde, manuprāt, ir par to, ja mēs paši vēlamies, mēs katrs esam šai sabiedrībai vajadzīgs. Un to vajag apjaust!” atzīst Ojārs Rubenis.

Pašlaik bibliotēkās Ingas Ābeles romāns „Klūgu mūks” ir pieprasītāko grāmatu vidū, piemēram, Rīgas centrālajā bibliotēkā var pierakstīties rindā uz šo grāmatu. Tikpat lielu interesi par izrādi „Klūgu mūks” atliek novēlēt Nacionālajam teātrim.