Gatavošanās simtgades Dziesmu svētkiem ir sākusies, un šogad pirmo reizi koru skatēs tika vērtēti un pakāpēs iedalīti arī latviešu kori ārpus Latvijas. Koriem bija jāstājas žūrijas priekšā Latvijā vai jāsūta dziesmu ieraksti. Latviešu-somu jauktajam korim „Ziemeļmeita” no Helsinkiem un viņu diriģentam Ilmāram Milleram tas bija pamatīgs stresa, vēlāk – prieka avots. Ārvalstu latviešu koru vērtēšanas rezultātu tabula pilnībā ievietota kora mājas lapā. Kā nu ne, jo „Ziemeļmeita” ārvalstu jaukto koru grupā ieguva vislielāko punktu skaitu un 1. pakāpes diplomu. Ar ļoti nelielu pārsvaru atstājot aiz sevis Luksemburgas, Maskavas, Londonas un pat Japānas korus, kas arī apguvuši Dziesmu svētku repertuāru.

Latviešu Somijā nemaz nav tik daudz, koris „Ziemeļmeita” ir skaitliski neliels, mazliet virs 20 cilvēku, to nevar salīdzināt ar Briseles 50 – 60 cilvēku kori. Taču kaut kas kopīgs ir - līdzīgi kā Luksemburgas „Meluzīnā”, Briseles latviešu korī, cittautieši lielākoties ir skaisto latviešu meiteņu un sieviešu vīri, un, mēģinājumā var vērot, ka acīmredzami viņu ir pietiekami, lai būtu iemesls sarunāties vienlaikus trīs valodās – latviešu, somu, kā kopvaloda kalpo angļu. Arī sarunā ar Kultūras Rondo piedalās Henriks, kurš ir soms, un lai jūs nesamulsina viņa lieliskā latviešu valoda. Bet stāstu par kori „Ziemeļmeita” sāk latviete ar somisku uzvārdu - Inese Hutunena (Hutunen).

„Koris „Ziemeļmeita ir dzimis četrām draudzenēm dzerot vīnu krogā, spriedām, ka gribam dziedāt latviski kopā,” stāstu par kora pirmsākumiem aizsāk Inese Hutunena un atzīst, ka sākums bijis grūts, jo nav varējuši atrast diriģentu. Jau licies, ka koris pajuks, Tad Maira piezvanīja Ilmāram. „Uzskatu, ka koris sākās ar to, ka Ilmārs atbrauca 2013. gada martā,” atzīst Inese Hutunena.

Sarunā iesaistās Zane, kura atklāj, ka jau iepriekš visas kopā dibinājušas biedrību „Laivas”, lai bērni nepazustu Somijā un apgūtu latviešu valodu. Bērni izauga un tad mammas nolēma, ka vajadzīgs kaut kas sev. „Tā bija dabiska attīstība, ka no šīs bērnu platformas pievērsāmies sev un kas latviešus tik ļoti saista, ja ne korī dziedāšana,” stāsta Zane.

Šobrīd korī iesaistījušies arī jaunieši no Helsinku universitātes Baltijas valodu katedrām, kas savu piedalīšanos korī izmanto kā valodas praksi, atklāj dziedātājas. Un, protams, cer tikt uz dziesmu svētkiem!

Paskaidrojumi: ierakstā runāja Zane – Zane Balode, viņa Latvijā ir pazīstama kā daiļliteratūras tulkotāja, arī Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēja. Maira ir Maira Dobele, „Nepareizās dzīves skolas” autore, šī pusaudžiem domātā grāmata arī novērtēta ar Latvijas Literatūras gada balvu. Maira ir arī Latvijas Radio speciālkorespondente, ļoti interesantas ir viņas reportāžas par dzīvi Somijā.

„Ziemeļmeita” ir visās nozīmēs ģimenisks pasākums

„Ziemeļmeita” ir cilvēki, kas kaut ko sasnieguši savā profesionālajā darbībā, tā mērķtiecība attiecas arī kora darbu. Vēl sarunā piedalījās Aiga, pavisam maza meitene, un divi pusaudži. Viņi daudz nerunāja, teica, ka korī īsti nedzied, taču viņu klātbūtne ļoti būtiska. Koris „Ziemeļmeita” ir visās nozīmēs ģimenisks pasākums. Taču tas nenozīmē, ka sabiedriskā dzīve būtu izspiedusi prasības pēc muzikālās kvalitātes.

Te ir laiks iepazīstināt ar kora diriģentu Ilmāru Milleru. Ļoti interesanta personība, šobrīd  viņš vada trīs korus, no kuriem katrs ir savā valstī. Tas ir Siguldas jauktais kori „Atvars”, viņš ir pārņēmis Tallinas Tehniskās universitātes kamerkora vadību, kādu laiku vadījis arī Igaunijas latviešu kori, tagad tā ir Somijas „Ziemeļmeita”. Ilmāram Milleram ir arī Eiropas kultūras svētku mākslinieciskās padomes biedra pieredze.

Raksturojot savus trīs kolektīvus, Ilmārs Millers atzīst, ka „Ziemeļmeitu” sauktu par sirsnīgāko no kolektīviem, Tallinas Tehniskās universitātes kamerkoris ir jauni, enerģiski cilvēki, ar kuriem var fleksibli strādāt dažādos virzienos, Siguldas koris „Atvars” – viens no jaukākajiem un klasiskākajiem latviešu koru piemēriem.

Bet par latviešu koriem ārpus Latvijas Ilmārs Millers bilst, ka dziedātājiem ir lielāka atbildības sajūta darba procesā, taču ārvalstniekiem, kas iesaistās šajos koros, ir grūtāk ieiet citas tautas repertuārā, īpaši, ja runa par klasiskiem skaņdarbiem.

Diasporas kolektīvi un Latvijas valsts

„Tēmu par ārzemju latviešu koriem un Dziesmu svētku kustību gribētu mazliet paturpināt,” komentē Anda Buševica. „Diasporu kolektīvi rodas aizvien vairāk, ieņem aizvien stabilāku vietu, šogad, lūk, ārzemju kori pirmo reizi tika vērtēti skatēs. Taču – ja šiem koriem tiek izvirzītas līdzvērtīgas prasības kā Latvijas kolektīviem, būtu loģiski, ka uz viņiem attiecas kaut daļa no valstiskās pretimnākšanas.

Latvijā kolektīviem lielākoties tiek nodrošinātas mēģinājumu telpas. „Ziemeļmeitai” ir iespēja mēģināt Latvijas vēstniecības Somijā telpās, tas it kā būtu. Liela problēma ir diriģenta alga – tas, ka to diriģentam maksā koristi, ārpus Latvijas ir ierasta prakse, taču „Ziemeļmeitas” gadījumā diriģents reizi nedēļā brauc no Latvijas, un tā ir diezgan nopietna summa, kas korim jāiznes uz saviem pleciem. Tieši tāpat problemātisks ir jautājums par tērpiem, kuros „Ziemeļmeita” kāps uz Mežaparka skatuves.

Nav tā, ka atbalsta no Latvijas valsts nebūtu vispār – ir summas no kādiem fondiem, Ārlietu ministrijas programmas, taču Somijas dzīves dārdzībā tās vienkārši pazūd. Sirsnīgi ir stāsti, kā koristi šīs problēmas cenšas risināt paši – ar tā saukto restorānu nedēļu, gatavo ēdienus un pārdod pret ziedojumiem, iepazīstinot ar Latvijas ēdieniem, kultūru.  Varbūt jaunieviestā vērtēšanas sistēma varētu palīdzēt rast labākajiem koriem arī kādu pretimnākšanu, ja reiz diriģenta izvēle ir attaisnojusies. Jo tā mīlestība – korim uz diriģentu, diriģentam uz kori ir abpusēja.”

„Korim katru pusgadu jauns repertuārs, koncerti, projekti, dziesmu svētku materiāls ir maziņš piliens jūrā,” stāsta dziedātājas. Un koncertos Somijā koris savā repertuārā ievij arī somiem svarīgas dziesmas. Pēdējais koncerts bija Latvijas dāvana Somijai tās simtgadē, pilsētas domes skaistākajā zālē kopā ar Zemessardzes bigbendu no Latvijās un kori no Somijas. Tas izskanēja 4. decembrī.

Arī somu dziesmas

Vēl pāris vārdu par intervijas skanisko fonu. Kultūras Rondo ar Ziemeļmeitu dziedātājām tikās Sibēliusa mūzikas akadēmijas mūzikas centrā, kur tiki iemēģināta skatuve „Global fest” koncertiem, festivāls notika pagājušajā nedēļas nogalē. Arī korim „Ziemeļmeita” tajā bija sava loma. Zane Pērkone, tā pati trauslā meitene ar vareno balsi, kas ir dziedājusi solo gan dziesmu svētku kopkora priekšā, gan arī korī „Kamēr...”, tagad viņa ir Helsinkos studē etnomuzikoloģiju Sibēliusa akadēmijā, un reizēm dzied solo arī korī „Ziemeļmeita”. Šis bija tas brīdis, kad parāds korim jāatdod, jāpalīdz Zanes maģistra grāda diplomkoncertā. Zane Pērkone bija sagatavojusi programmu ar lecīgu nosaukumu „Vai tu mani precēsi?”. Tās ir latviešu precību, cerēšanās dziesmas, ko Zane atradusi latviešu folkloras krātuvē, tās 1970. gadā iedziedājis Augusts Lācis, bet Zane Pērkone savās aranžijās akordeonam, lirai, korim pārvērtusi līdz nepazīšanai.

Tā ir pieredze, kas veido un attīsta somu – latviešu kora „Ziemeļmeita skanējumu. Stāsta noslēgumā dziesma, kas korim pašam ir vismīļākā, viņuprāt, labākais, kas viņiem ir. Un tā ir somu tautas dziesma  „Ilgotā”. Inese Hutenena dziesmu arī iztulkoja:

Bez mēness un saules šī pasaule tumša ir,

Viena puiša dēļ mana sirds sāp,
Tu tik smalka kā stiebriņš, es tik zems kā zeme,

Ja tu, mīļā, zinātu, cik stipri es pēc tevis ilgojos.