„Kurzemes albums”, kura attēli reiz piederējuši Groškes-Kleinu dzimtai, tagad aplūkojami gan izstādē Mūkusalas mākslas salonā, gan greznā grāmatā. To izdevis apgāds "Neputns". 

Šo zīmējumu no 19. gadsimta piemiņas un draudzības albuma pirmatklājējas gods pieder mākslas zinātniecei Edvardai Šmitei.

“Vienā no Rīgas antikvariātiem parādījās šis albums, no kura cilvēki neko daudz nesaprata. Saprata, ka paraksti un teksti ir vācu valodā. Man palūdza apskatīt. Un ieraudzījusi sāku sajūsmā gandrīz vai brēkt, jo ieraudzīju uzvārdus, ko zināju no sava iepriekšējā darba, izpētot Jūliusa Dēringa daiļradi. Jelgavas dakteris Groške, viņa meita Jūlija Kleina, Jūlijas meita Sofija fon Hārena. No tā bija viens secinājums – materiāls pieder Jelgavas un Kurzemes kultūras vēsturei," tā par sastapšanos ar "Kurzemes albumu" raidījumā Kultūras Rondo stāsta Edvarda Šmite. 

Albuma lapas bija ielīmētas citā albumā, kas savulaik bijis vai katrā mājā fotogrāfiju glabāšanai.

"Tā ir baltvācu kultūra, bet tikai tagad arvien vairāk saprotu, cik nozīmīga latviešu kultūrā. Kad latvieši pārnāca uz pilsētām, viņi neņēma līdz to sadzīves kultūru, kas bija lauku sētām, viņi veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi pārņēma vācu pilsonisko sadzīves kultūru," vērtē Šmite.

Tālākos notikumus saistībā ar atklājumu jau raksturo sniega bumbas efekts. Pēc zīmējumu restaurācijas tiem uzmanību pievērsusi Līga Lindenbauma, vēloties veidot izstādi, kurā aplūkojami restaurētie albuma zīmējumi un arī tos apkopot grāmatā, turklāt, grāmatu veidojot starpdisciplināru, apkopojot dažādu autoru skatījumu uz laiku, kad tapuši zīmējumi. Pētījumu autori bez Edvardas Šmites, ir arī Aija Taimiņa, kas atradusi veselu virkni pirmavotu lielai daļai albumā iekļauto 19. gadsimta zīmējumu. Viņa atklājusi, ka dāmas 19. gadsimtā kopējušas un interpretējušas grāmatu ilustrācijas un zināmu autoru darbus. Par laikmetu rakstījuši arī Baiba Vanaga, Pauls Daija un Deniss Hanovs.

Mākslas zinātniece Baiba Vanaga, kuras pētniecības tēma ir mākslinieces 19. gadsimtā, “Kurzemes albuma”kontekstā pētījusi, kā sievietes 19. gadsimta pirmajā pusē varēja izglītoties mākslinieciski, kā viņas uztvēra kā mākslinieces, un paskatīties arī uz līdzībām ar citām kolekcijām. Lielākoties tie ir amatierdarbi, dažādu mākslas darbu kopijas.

Vanaga akcentē, ka ar šo izdevumu pievēršam uzmanību jomai, kas profesionāli nav pētīta. Līdz šim mākslas zinātnieki koncentrējušies uz profesionālās mākslas izpēti, nepievēršot uzmanību marginālākām lietām – šajā gadījumā sievietes no vienas puses un amatiermāksla – no otras, kas veido kopējo ainu.