Galerijā „Daugava” atklāta gleznotājas Laimas Bikšes personālizstāde „Sapņu dārznieks”. Sapņi, atmiņas, noslēpums un liela deva patiesības ir atrodama gleznotājas darbos. Māksliniece apstiprina, ka no darbiem daudz ko varam uzzināt par viņu pašu. Pēdējos divos gados tapušie darbi atvesti no Berlīnes, kur pašlaik mīt māksliniece. 

Kultūras Rondo ar mākslinieci Laimu Bikši šoziem tiekas jau otro reizi, pirmā bija decembrī Dailes teātra mākslas telpā konkursa „Gada glezna” izstādē, kurā Laima Bikše izvēlējās un paziņoja Gada gleznas laureātu. Māksliniece bija ieradusies no Berlīnes, no viņas pašreizējās dzīvesvietas. Tagad aplūkojam pašas Laimas jaunākos darbus. Par Berlīnes iespaidiem pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina, Arī iepriekšējā sarunā skārām radošos iespaidus, dzīvojot mākslas lielpilsētā.

“Esmu māksliniece, kas glezno to, kas ir iekšā, nekā to, kas ir ārā, ārā ir tikai impulsi, kas uzsit to, kas ir iekšā. Strādāt var visur,” vērtē Laima Bikše. Izstāde parāda, kā māksliniece divus gadus kā esmu dzīvojusi.

Daudz ko pasaka arī gleznu nosaukumi, tajos ir gan asprātība, ironija, gan pasaules un dabas uztvere. sarunā pievēršamies gleznai „Koki putniem”, kur kuplajās koku galotnēs salaidušies putni:

“Berlīnē man patīk daudz staigāt, tur ir daudz visādi parki, meži, cilvēki brīvdienās staigā apkārt un es viņiem pievienojos. Tā varētu būt pastaiga krustojumā ar mazu devu vientulības un apcerīguma,” par gleznu „Koki putniem” stāsta māksliniece.

“Tā arī veidojas tie stāsti, īpaši nebūvējot un neanalizējot, ļaujot zemapziņai pastrādāt. Nevaru iedomāties Sapņu dārznieku uzgleznot milzīgu, ja es sākšu viņam degunu un ausis gleznot, tur viss nojuks galvenais ir tas sapnis,” turpina Laima Bikše.

Mākslā Laima Bikše ir jau 20 gadus, 1997.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un profesoru Imanta Vecozola un Viļa Ozola meistardarbnīcu. Studiju laika draudzenes klāt arī izstādes atklāšanā. Bet meiteņu un draudzeņu tēma vijas arī vairākos darbos.

Diviem neliela izmēra darbiem par iedvesmu bijusi Vladislava Nastavševa radīta mūzika no izrādes „Asins kāzas”. Laima Bikše atklāj, ka izrādes mūziku dzirdējusi vēl pirms noskatījusies pašu izrādi. “Klausījos to mūziku, reāli mana mūzika. Ievibrēja. Nekad vēl mūzika nebija tik konkrēti iedvesmojusi,” atklāj māksliniece.

“Mākslinieks ir tas, ko viņš glezno, arī tad, ja viņš izliekas, arī tad tas ir viņš. To ir interesanti pētīt. Sākot ar pirmo personālizstādi sapratu, ka reizi gadā vai reizi kādā periodā tev jāiznāk uz skatuves. Vienkārši jāsaņemas,” par izstādēm bilst Laima Bikše.

Pagaidām Berlīnē galeriju dzīvē Laima Bikše aktīvi vēl nav iespraukusies, jo tur neesot tādas galerijas kā „Daugava”. Līdz šim galerijā „Daugava” regulāri notikušas Laimas Bikšes personālizstādes. Iepriekšējā - 2014. gadā ar nosaukumu „Romantiķes dārzs”. Taču pirmo reizi Laima Bikše izstādījusi darbus galerijas telpās Ausekļa ielā.