Ir sadalītas Latvijas literatūras gada balvas, balvu par mūža ieguldījumu saņēma dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš, speciālbalvu par ieguldījumu literatūras pētniecībā saņēma literatūrzinātniece Anita Rožkalne par pētījumu “Kārļa Zariņa burvju aplis”.  Kultūras Rondo diskusija par jaunāko literatūru aizvadītajā gadā, par pamanīto un, iespējams, arī nepamanīto. Sarunā piedalās kritiķi Anda Baklāne un Guntis Berelis, literatūras zinātnieces Ieva Kalniņa un Bārbala Simsone. Raidījuma otrajā daļā Literatūras Gada balvas laureātu lasījumi.

Fragmentus no saviem darbiem lasa Jānis Tomašs - viņa dzejas krājums "Melnie darba cimdi" atzīts par gada spilgtāko debiju, Juris Kronbergs, kurš saņēma balvu dzejas kategorijā par krājumu „Uz balkona / bet ja visu laiku…”, Jana Egle, kuras krājums "Gaismā" atzīts par labāko prozas kategorijā. Noslēgumā Ulda Bērziņa, balvas par mūža ieguldījumu saņēmēja, dzejas lasījums.

 

Guntis Berelis: Cilvēks, kurš saņem gada balvu, tas kaut kādā mērā ir par viņa iepriekšējiem darbiem. Neatceros nevienu gadījumu, kad kāds pelēks vīriņš ir izniris no aizkrāsnes un uzrakstījis šedevru, un tad tas ir tajā gadā labākais. Vienmēr ir redzams, kā autors soli pa solim ir gājis uz grāmatu, kas dabūja šo balvu.

Balva ir jādod tam tekstam, kas patlaban ir ārkārtīgi labs, kas liecina visu labāko par latviešu literatūru.

Neviens konkurss nepretendē uz objektivitāti. Visas žūrijas ir subjektīvas, ja būtu cits žūrijas sastāvs, pieļauju, ka gada balvu saņemtu citi autori un citas grāmatas. Bet tāda tā spēle ir un tā tas jāuztver. Nevajag pārāk nopietni pret to attiekties (..) Spēle ir nopietnākā nodarbošanās pasaulē.

Pagājušais gads dzejā – ārkārtīgi spožs, prozā – vienmērīgs vidējais līmenis. (..) Prozā nav pārsteiguma momentu literārajā procesā.

Ieva Kalniņa: Turpinās sērija “Mēs. Latvija XX gadsimts”. Katrs jaunais romāns veicina kaut kādā veidā atskatu uz iepriekšējiem, visu laiku ir saspēle. Teikt, ka šie romāni ir izcilāki, negribu.

Tagad sākušas rakstīt sievietes vēsturiskos romānus un var redzēt citādu attieksmi pret vēsturi.

Var teikt, ka Literārā akadēmija ir labi strādājusi. Vidējais līmenis labs stāstiem [Svenam] Kuzminam, [Dacei] Vīgantei, [Janai] Eglei. Tālākais, vai paši tiks virs vidējā līmeņa. Trešais - arvien izteiktāka ir izklaides literatūra, autori stabili darbojas paralēli pārējai literatūrai. Viņiem ir savas nišas. Varētu būt mums labāka izklaides literatūra.

Anda Baklāne: Ja domājam, kas jauns ir literatūras procesā, sajūta par to, kas ir jauns attiecas ir nevis uz to, kāda literatūra izdota, man ir spēcīga sajūta, ka mainījusies situācija, ka mainījusies rakstītā vārda nozīme.

Šķiet, ka neviens nav uzrakstījis tagadnīgo vēstures romānu, tāda formā, kas precīzi atbilst tam, kas ir vajadzīgs šobrīd. Lai līdz tam nonāktu, ir vajadzīgs ir jānoraksta visas vecās formas.

Bārbala Simsone: Pamazām atkal nāk stāstu krājumi. Tas redzams arī 2016. gada nominācijās. Divus vai trīs gadus arī citi autori - Rimants Ziedonis, Arno Jundze, Aivars Kļavis - iet uz stāsta formātu, kas latviešu literatūrā bija kļuvis mazāk populāri, mazāk izplatīti. (..)

Tas, ka startē ar spēcīgiem stāstiem, tas ir iepriecinoši, viens žanrs atgriežas sev piederīgā vietā.