Rīgā šobrīd norisinās Tezē kopienas jauniešu tikšanās. Taču Tezē kopienai un Latvijas sabiedrībai ir īpaša attiecību vēsture. Pēcatmodas gados svētceļojums uz Tezē daudziem bija ne tikai veids, kā iepazīt Dievu, bet arī Eiropas kultūru. Savu ceļu uz Tezē kopienu un par pirmo saskari ar Eiropas kultūru studijā atminas franču valodas pasniedzēja filoloģijas doktore Simona Valke, mākslas zinātniece Latvijas laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese un tango pasniedzējs „Tango Studio” vadītājs Aigars Stirna.

"Pasaule ir fundamentāli mainījusies, (..) bet, iespējams, mūsdienās, šajā 2016. gadā, Tezē kustībair tikpat svarīga kā 91. gadā. Mūsdienās tā ir svarīgā citiem cilvēkiem, kas meklē patvērumu, kas bēg no nemiera zonām. Arī mums pašiem tā ir svarīga, jo šis gads bijis drastisku pārmaiņu plosīts un daudz ko liek mums pārdomāt, kur pasaule virzās," raidījumā Kultūras Rondo analizē Solvita Krese.

“Tas bija ļoti īpašs laiks, Atmodas laiks, kad jaunie mācītāji Juris Rubenis un Modris Plāte iemiesoja jaunās idejas un daudzi jaunieši rezonēja šīm idejām un pieslēdzās šai kristīgai kustībai, tieši šai ekumēniskai kustībai, kas tam laikam bija kaut kas jauns un svaigs,” atmiņās par garīgajiem un kultūras meklējumiem, par ceļojumiem uz Tezē dalās Krese.

Viņai piekrīt arī Simona Valke un Aigars Stirna. Stirna atklāj, ka doties uz Tezē 1990. / 91. gadā mudinājušas alkas pēc brīvības, pēc kultūras, kas nav redzēta. Viņš arī bilst, ka toreiz attiecies no mūziķa vietas Liepājas Simfoniskajā orķestrī, lai brauktu uz Tezē un būtu brīvprātīgais ekumēniskā komūnā. Profesori skatījušies nedaudz šķībi, jo nav varējuši iejusties viņa alkās ceļot un iepazīt.

"Bija ārkārtīga paļāvība: tu vari iziet uz Bauskas šosejas ar zīmīti “Parīze” rokās, un nav ne mazāko šaubu, ka tur nokļūsi," bilst Krese.

"Tas bija garīgo meklējumu laiks," atzīst Simona Valke. "Tas bija iesācies pirms ceļa uz Tezē. Pievēršanās reliģijai, filozofijai un pasaules modeļa meklējumi notika. Ceļš uz Tezē bija īstenojams ceļojums telpā, papildinājums iekšējam ceļojumam."

Tezē kopiena dibināta Otrā pasaules kara laikā. 1940. gadā brālis Rožē divdesmit piecu gadu vecumā atstāja dzimto Šveici, lai dotos uz savas mātes dzimteni Franciju. Kad sākās Otrais pasaules karš, viņš bija pārliecināts, ka, lieki netērējot laiku, viņam ir jāpalīdz cilvēkiem, kuri cieš tāpat, kā to savulaik bija darījusi viņa vecmamma Pirmā pasaules kara laikā. Viņa apmešanās ciems Tezē Francijas dienvidos atradās tuvu demarkācijas līnijai, kas sadalīja Franciju divās daļās. Tezē izdevīgā atrašanās vieta ļāva dot pajumti kara bēgļiem. Starp izmitinātajiem bēgļiem bija arī ebreji. Cienot izmitināmo uzskatu brīvību, brālis Rožē lūdzās vienatnē un bieži vien devās tālu prom no mājas, lai dziedātu mežā. Viņš to darīja, lai neviens no bēgļiem, kā ebrejs, tā agnostiķis nejustos neveikli. Tikai krietni vēlāk – 1952./1953. gada ziemā – kopienas dibinātājs uzrakstīja Tezē kopienas noteikumus, iepazīstinot brāļus ar “svarīgāko, kas kopīgu dzīvi dara iespējamu”.

Šobrīd Tezē kopienā ir vairāk nekā simts brāļu, kas nāk no trīsdesmit dažādām nācijām. Tezē nav klosteris šī vārda vēsturiskajā izpratnē, tajā ir gan katoļi, gan arī protestanti. Kopiena savā būtībā ir “kopienas alegorija”, teikts Tezē mājas lapā, kas vēlas, lai tās dzīve būtu zīme iespējamam mieram starp sašķeltajiem kristiešiem un tautām.

Savā ziņā Tezē ir alternatīvs kristiešu kopā būšanas modelis, kas arī pašai kristietībai atdod tās nozīmi un jēgu pasaulē, kuru plosa kari, naids, un nesaprašanās. Vēl viena Tezē kopienas iezīme – tās brāļi nekad nav tiekušies svētceļnieku dzīvi veidot ap savu kopienu. Tieši otrādi – viņi mudina kristiešus būt aktīviem savā mītnes zemē, dodoties cits pie cita. Skaists pierādījums tam ir arī Tezē jauniešu tikšanās, kas šogad notiks Rīgā